Video ⟩ Vai eksakto zināšanu trūkums vairo sabiedrības tumsonību?

To apstiprina pērn veiktais pētījums, apkopojot pirms desmit gadiem iegūtus datus 16 pasaules reģionos. Tā kā sabiedrības pārliecības mainās lēnām, šie dati ir ticami, apstiprina profesors Mārcis Auziņš. Viņš Latvijas Televīzijas raidījumam “de facto” pastāstīja, ka Latvijai ļoti līdzīgi māņticības rādītāji ir Krievijā, kamēr Eiropas valstis, kur atsevišķi mērītas attiecīgi katoliskās un luterāņu valstis šie rādītāji ir teju divreiz zemāki.

“Pētījumā jūs redzējāt: ir katoliskā Eiropa, ir luterāniskā Eiropa un Latvija kā atsevišķa kategorija. Tas, ka mums māņticības līmenis ir ievērojami lielāks kā Eiropā jebkurā citā valstī, ir nopietna problēma, un es gribētu šo problēmu saistīt arī ar eksakto izglītību,” uzskata Latvijas Universitātes profesors. “Pasaulē ir noteikta struktūra, es gribētu teikt, un mēs šo te struktūru spējam saprast, spējam apjēgt. Un to dara dabaszinātnes. Ja mēs šo struktūru apjēdzam, ka pasaulē ir kaut kāda kārtība, tad mēs šajā pasaulē jūtamies daudz drošāk. Mums nav jāiet pie zīlnieces, lai saprastu, kas rītā notiks.”

Par eksakto zināšanu trūkumu liecina arī pēdējo gadu notikumi – sabiedrības kūtrums vakcinējoties pret kovidu, dezinformācijas avotu patēriņš, kā arī atbalsts populistu idejām politiskajās izvēlēs.

Viens ir sabiedrības izglītības līmenis un izpratne par pasaulē notiekošo, bet otrs iemesls satraukumam ir valsts ekonomika – nodokļu nomaksa, darba vietas un darba algas. To, ka mums trūkst jauno speciālistu ar inženieru, ķīmiķu un elektrotehniķu diplomu, Latvijas darba devēju organizācijas atgādina teju ik pavasari.

Īpaši uzmanība tiek pievērsta tam, ka no visām Eiropas valstīm Latvijā ir vismazāk – vien 2,7 procenti to studentu, kuri izvēlas kādu no dabaszinību virzieniem. Igaunijā šis procents ir divreiz augstāks, kamēr vadošajās valstīs – Francijā un Vācijā – ap 10 procentiem, bet līdervalstī Lielbritānijā – 15,2 procenti.

Arī attālinātās mācības atstājušas savu ietekmi, un jauniešu top trīs izvēles esot māksla, kultūra un sports. Šopavasar uzrunātie jaunieši – pat tie, kuri atzīst, ka viņus interesē fizika un ķīmija, – tomēr neizvēlēsies studēt eksaktajos virzienos, jo šajos mācību priekšmetos bez praktiskajiem darbiem un eksperimentiem klātienē pietrūcis izpratnes un arī atzīmes nav tik labas.

“de facto” uzrunāja Emīliju Hermani, kura šogad beigs 12.klasi Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā: “Pavasara beigās mums bija pazudis gan ķīmijas skolotājs, gan fizikas skolotāja. Mums tagad 12.klase, un skolotāja saka – jūs to zināt, jo mācījāties 10.klases beigās, bet patiesībā mēs to nemācījāmies, jo mums nebija skolotāja.”

Savulaik Emīlija pabeidza Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolu ar mākslas novirzienu: “Es vēlējos pēc tam iegūt fundamentālu un kārtīgu pamatizglītību – tiešām labu fiziku, labu matemātiku. Ja godīgi, tieši pa attālinātajām mācībām man ir krietni krities gan entuziasms tādos priekšmetos kā fizika un matemātika, gan arī pārliecība par sevi.”

Viņa uzskata, ka attālinātās mācībās bija gan grūti koncentrēties, gan tās neesot bijušas pietiekami nopietnas. Jauniete atzīst, ka plāno stāties Rīgas Tehniskajā universitātē uz arhitektiem un arī Aizsardzības akadēmijā, un tā kā abās šajās akadēmijās ir pārbaudījums matemātikā un fizikā, gatavojas kārtot fizikas centralizēto eksāmenu.

“Tieši eksaktajos priekšmetos gadījās tā, ka – varbūt tas ir jauno skolotāju trūkums –, bet mācības bija ļoti vienveidīgas,” domā Emīlija. “Tu sēdi divas stundas un klausies, kā viņa runā un zīmē formulas, bet tas bija maksimāli neuztverami. Līdz ar to zuda interese par fiziku un zudušas arī zināšanas. Trūkst tas pamats, ko es būtu varējusi iegūt šajos divos gados.”

Satraucošā statistika par eksaktajos virzienos studējošo skaitu Eiropā ir iemesls, kāpēc elektrotehnikas un elektronikas nozari pārstāvošā asociācija LETERA, kas apvieno gan lielos uzņēmumus, gan universitātes, nākusi klajā ar vairākiem priekšlikumiem, viens no kuriem ir ieviest ārēju stimulu vidusskolēniem mācīties un studēt dabaszinātņu virzienus, kārtojot obligāto eksāmenu.

“Bez ārēja mērījuma mēs nezinām neko – precīzi neko. Mēs domājam, ka māca fiziku, ķīmiju un bioloģiju, bet neko nezinām par kvalitāti,” valsts pārbaudes darba nepieciešamību pamato Mārīte Seile no LETERA. “Visi partneri, kas aicina ieviest šādu eksāmenu nekad nav lietojuši apgalvojumu “eksāmens liks mīlēt fiziku”. Šis apgalvojums ir nācis faktiski no Izglītības un zinātnes ministres. Tas, ko saka mūsu komanda, ir, ka valstij ir tiesības pateikt, ko mēs uzskatām par obligātu komplektu.”

Tikmēr Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (K) iebilst: “Kāpēc tie cilvēki, kas šodien ļoti aktīvi lobē šo eksāmenu, paši būdami pie lēmumu pieņemšanas savā laikā, nav paredzējuši, ka šāda situācija iestāsies?”

Drauds izstrādāt likumprojektu par obligātu eksāmenu kādā no dabaszinātnēm, ja pati ministrija nespēs pieņemt labāku risinājumu, esot reakcija uz nozares gadiem ieilgušo satraukumu, diskusijā atzina Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Arvils Ašeradens: “Ministrija kaut kādā veidā šo jautājumu ignorē – mēs esam četrus gadus mēģinājuši uzrunāt, risinājuma joprojām nav. Nerunājot par to, ka mēs runājam par valsts izglītības satura dienestu, mums joprojām nav pat standarta mācību kabinetiem – kā viņiem vajadzētu izskatīties? Nerunājot nemaz par būtisku pagriezienu šajos satura vai eksamenizācijas jautājumos.”

Tikmēr izglītības ministre uzsver, ka viņasprāt pirmā lieta būtu, nevis obligātais eksāmens, bet monitoringa tests, kas iedotu atskaites punktu par skolēnu zināšanām: “Mēs kā pirmo soli piedāvājam šo te monitoringa darbu 11.klasē,” ministre sola, ka eksāmena nebūs, vismaz ne tūlīt.

“Tie paralēlie darbi, ko mēs veicam ar jauno finansēšanas modeļa maiņu, kas savukārt dod efektu un, es pat atļaušos teikt, spiedienu uz pašvaldībām kārtot skolu tīklu un savukārt novirzīt esošos naudas resursus, kas ir pietiekami, uz konkurētspējīgu atalgojumu. Tas, ko es šobrīd nesaku, ka mēs nekad Latvijā nenonāksim līdz tam, ka arī vidusskolas posmā visiem būs vēl viens eksāmens, bet kompleksi tad ir jāizvērtē, no kā mēs varam atteikties, ko likt vietā un visiem jāsaprot, kāpēc mēs to darām.”

Uzrunātie skolotāji piekrīt, ka tas, ka kompetenču pieeja un attālinātās mācības sakrita vienā laikā nozīmē, ka vismaz pāris gadi būtu jānogaida pirms mērīt jauniešu zināšanas. Tam, ka eksāmens nebūtu vienīgais risinājums, piekrīt arī fizikas profesors Auziņš: “Eksāmens nav vienīgais veids, kā to risināt. Šis nav jautājums, kuru var atrisināt ar vienu Ministru kabineta lēmumu vai Saeimas lēmumu, jo tā jau ir kaut kāda gadu desmitos ielaista problēma, ielaista kaite.”

Eksāmens nav vienīgais neatliekamo darbu sarakstā, uzskata arī Mārīte Seile. Jānodrošina skolotājus ar mācību materiāliem, lai samazinātu skolotāju slodzi un izdegšanu. Svarīgi arī valsts finansējumu, kas paredzēts ārpus skolas pulciņiem, paredzēt tehniskajai jaunradei.

Pagājušajā gadā Izglītības kvalitātes valsts dienests veica aptauju par attālināto mācību ietekmi. Gan šajā aptaujā, gan citos, tostarp, starptautiskos pētījumos secināts, ka saturs netika apgūts pilnībā, un jaunieši, kas ir piedzīvojuši attālinātās mācības, nākotnē pelnīs mazāk.