Nauda runā ⟩ Krievija faktiski ir sadedzinājusi laipu starp Austrumiem un Rietumiem

Krievijas loma Latvijas ekonomikā

Skatoties uz Krieviju, jāapzinās, ka tā nav ekonomikas gigants, jo Krievija veido apmēram 2% no pasaules ekonomikas, bet Krievija, protams, ir mūsu kaimiņš. Vēsturiski Latvijai jau no deviņdesmitajiem gadiem bijusi ideja, ka Latvija būs tilts starp Austrumiem un Rietumiem.

“Nekāds tilts tur īsti nav iznācis, bet pirms dažiem gadiem bija tāda paknapa laipa. Tagad, kā mēs ļoti skaidri redzam pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Krievija šajā laikā pēc būtības šo laipu ir nodedzinājusi. Līdz ar to, saistībā ar Krieviju, mūsu esošās ekonomiskās saites nākotnē būs ļoti, ļoti minimālas,” saka Kazāks.

Krievijas tirdzniecības apjomi Latvijā joprojām ir diezgan būtiski, jo Krievija pirms kara Ukrainā ir bijusi aptuveni piektais lielākais eksporta partneris, taču arī šeit ekonomiskie rādītāji nemaz nav tik lieli. 2021. gadā Krievijas eksporta apjoms bija līdz 7% Latvijas kopējā eksporta, kas ir krietni mazāk nekā 2014.gadā, kad šis rādītājs bija virs 10%.

Tādējādi pēdējo gadu laikā Krievijas loma Latvijas ekonomikā ir mazinājusies. Ja skatāmies uz būtiskākajiem segmentiem, tad tirdzniecība ar Krieviju ir diezgan koncentrēta. Latvijai galvenais un svarīgākais sasaistes objekts, protams, ir bijuši energoresursi, dažādu metālu imports un citi resursi. Pēc Ukrainas kara sākuma tirdzniecības saites ar Krieviju kļūs arvien mazākas.

“Pēc būtības ir dzelzs priekškars gan ekonomiski, gan politiski, un saiknes, kas Latvijai ir, būs diezgan epizodiskas un lielā mērā saistītas ar kādu resursu tirdzniecību. Latvijas ekonomikas nākotne ir Rietumu pasaulē, ir citas valstis. Krievijas laiks ekonomiskās sadarbības ziņā ir pagājis,” uzsver Kazāks.

Ja skatās uz iepriekšējo dinamiku, tirdzniecības apjomam pat palielinoties pēc 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu, tas skaidrojams ar faktu, ka energoresursu cenas ir augušas, un līdz ar to arī tirdzniecības apjoms var pieaugt.

“Šeit, salīdzinot ar 2014. gadu, ir jāuzsver divas lietas. Pirmkārt, Latvijas ekonomikas izaugsme un eksporta apjoma kāpums. Latvijas eksports ir audzis diezgan strauji, un Krievijas daļa eksportā ir turpinājusi sarukt, pat ja eiro un dolāru izteiksmē šie rādītāji nav tik būtiski samazinājušies. Otrkārt, 2014.gadā, kad Krievija anektēja Krimu un iegāja Ukrainas austrumos, tika noteiktas zināmas sankcijas un ierobežojumi. Taču tie nudien nav salīdzināmi ar to, ko mēs redzam pašlaik.

Tātad, ekonomistu valodā runājot, ir noticis strukturāls lūzums. Tuvākajā laikā neizskatās, ka tas varētu būt pārejoši, jo sankciju un ierobežojumu apjoms ir nesalīdzināmi lielāks nekā iepriekš, un arī riski ir lielāki,” saka Kazāks.

Jāatceras, ka Latvija un Krievija ir un būs kaimiņi, tāpēc kaut kādas ekonomiskās sadarbības aspekti vienmēr saglabāsies. Taču arī Krievijā ekonomiskie un politiskie riski pašlaik ir ļoti augsti, tāpat arī norēķinu iespējas ir ļoti ierobežotas.

“Krievijas ekonomika šogad ļoti cietīs būtisku tās kritumu, piemēram, šogad un nākošgad. Problēma ir tā, ka izaugsme nākotnē būs ļoti lēna. Runājot par Latvijas ekonomikas izaugsmi nākotnē, gan politisku, gan ekonomisku risku dēļ sadarbība ar Krieviju būs neliela, un pārējai pasaulei augot, protams, Latvija meklēs tirgus kā ekonomiku citur Eiropas Savienībā, kas ir mūsu galvenais tirdzniecības partneris, kā arī citās valstīs,” saka Kazāks.

Krievijas loma Latvijas ekonomikā mazināsies gan tāpēc, ka Krievijas ekonomika būs vājāka, gan arī tāpēc, ka ir lielākas iespējas nopelnīt citur vairāk. Arī Latvijas uzņēmēji un tirgus kopumā tiks “aizspiesti” citu valstu virzienā, prom no Krievijas.

Krievijas energoresursi un kā no tiem atteikties?

Ja skatāmies uz energoresursiem, tad Latvija jau iepriekšējā desmitgadē arvien vairāk ir integrējusies Eiropas Savienībā. Var arī redzēt, ka ir parādījušies alternatīvi piegādes avoti. Piemēram, vairākus gadus skatāmies uz sašķidrinātās dabas gāzes (LNG) termināli Klaipēdā. Tagad aktīvi tiek strādāts pie LNG risinājuma Igaunijā un Somijā. Iespējams, ka nākamajā gadā arī Latvijai būs šāds instruments, lai mazinātu gāzes atkarību.

“Protams, jaunu piegāžu ķēžu izveidošana prasa laiku, un tā ir dārga lieta. Taču šajā brīdī esošās piegāžu ķēdes ir ar ļoti augstu politisko risku, kas jebkurā brīdī var pārstāt darboties. Tikām jaunu piegāžu ķēžu veidošana varbūt īstermiņā rada apgrūtinājumus un ir dārgāka, tomēr pārskatāmā nākotnē tās nodrošina stabilitāti,” skaidro Kazāks.

Viņš bilst, ka tas nav tikai Latvijas jautājums, jo šis jautājums ir jārisina visai Rietumu pasaulei. Runājot par “strukturālajiem lūzumiem”, arī šeit ir notikušas lielākās transformācijas.

“Pirms 24. februāra Krievijas agresiju gan 2008.gadā Gruzijā, gan 2014.gadā Ukrainā vairāk uzskatīja par tādu lokālu problēmu - Krievijas pierobežas valstu problēmu. Tomēr

pēc 24. februāra Rietumu pasaulē tā izpratne ir absolūti cita, jo notiekošais vairs netiek uzskatīts par Krievijas pierobežas valstu problēmu – tā ir Eiropas problēma, tā ir globāla problēma,

un līdz ar to arī sankciju tvērums, kā mēs redzam, ir krietni vien plašāks,” saka Kazāks.

Sankcijas un to efektivitāte

Pašreizējā brīdī sankciju mērķis ir sodīt Krieviju un likt tai pēc iespējas ātrāk šo karu Ukrainā izbeigt. Vairāku citu valstu vadītāji, tai skaitā Vācijas ministri, izteikušies, ka Krievija ir jāaptur, lai tā nesāktu karot kaut kur citur.

“Saistībā ar sankcijām ir jārunā par divām lietām. Sankcijas ir nepieciešamas, lai tiešām Krievijas ekonomiku piebremzētu, lai Krieviju ekonomiski atturētu no kara turpināšanās, bet ar to nepietiks. Ar sankcijām vien Krieviju mēs neapturēsim,” uzsver Kazāks.

Viņš bilst, ka, ekonomistu valodā runājot, ir arī otrs nosacījums, proti, kā mēs paši mainīsim savu uzvedību, ja tiktu ieviestas vienkārši sankcijas pret Krieviju, pašiem turpinot pirkt gāzi. Tas Krievijai nāks tikai par labu.

“Ieviešot sankcijas, apgrūtinot piegāžu ķēžu piegādes, apgrūtinot līgumu izpildi un palielinot nenoteiktību, cenas šiem resursiem kāps tikai un vienīgi augšup. Krievijai tas nozīmē, ka, pārdodot to pašu apjomu resursu, tā nopelnīs vairāk. Tas redzams, skatoties uz Krievijas tekošā konta pārpalikumu, kas pirmajos četros mēnešos būs vēl lielāks nekā iepriekš,” skaidro Kazāks.

Sankciju un ekonomiskās krīzes dēļ krievi paši importē krietni krietni mazāk. Dažādi vērtējumi rāda, ka Krievijas imports šogad kritīsies pat par 50%, savukārt eksporta ziņā, pat ja viņi eksportē mazāk, cenu kāpums ir bijis ļoti straujš. Naftai un gāzei līdz ar to šo kritumu ir izdevies kompensēt.

“Tādēļ, ieviešot vienkāršas sankcijas īstermiņā, Krievijas ekonomika, protams, slīd recesijā, bet ar augstākām resursu cenām viņi spēj nopelnīt vairāk un tās rezerves izveidot. Respektīvi - tas viņiem ļauj ilgāk šo karu uzturēt. Tāpēc mums jādomā vairāk par šo otro punktu, kas, protams, īstermiņā mums ir sliktāk, jo jāmaksā ir vairāk. Taču tas ir vienīgais veids, kā tiešām Krieviju ekonomiski sodīt un atturēt no kara turpināšanas,” pauž Kazāks.

Viņš prognozē, ka šogad Krievija, visticamāk, piedzīvos ļoti dziļu ekonomisko krīzi – ar kritumu ekonomikā virs 10%. Tas ir ļoti tuvu tam, ko Krievija piedzīvoja deviņdesmitajos gados. Jāatceras arī tas, ka Krievijai ir liegta piekļuve tehnoloģijām un ar tām saistītajam finansējumam. Tas arī grauj Krievijas ekonomikas nākotnes izaugsmi.

Lai arī rubļa vērtība, kas īsu brīdi pēc sankciju ieviešanas bija ievērojami kritusies, spēja atgūties līdz pirmskara līmenim, jāsaprot, ka ir mainījušies daži nosacījumi. Pirmskara Krievijas rublis bija brīvi konvertējama valūta, ar ko varēja norēķināties starptautiski. Pašlaik ar rubļiem norēķināties var faktiski tikai Krievijā, un tur ir milzīga kapitāla kontrole.

“Krievija pēc būtības ir izolējusi sevi no finanšu tirgus, un tas ir ļāvis noturēt visus eksporta ienākumus, ko Krievija iegūst no energoresursiem. Tai skaitā tiek pieprasīts 80% no eksporta ienākumiem konvertēt rubļos, lai atbalstītu Krievijas Centrālās bankas rezerves. Tajā pašā laikā rubli pārdot nevar, jo ārvalstu valūtu izvest praktiski nav iespējams.

Tā ir situācija, kad mēs ieslēdzamies istabā, ieslēdzam gaismu, uzgriežam sildītāju un izliekamies, ka ir vasara. Jā, silts, protams, ir, bet tikai tajā istabā.

Tāpēc šīs sekas pašreizējā brīdī šķiet relatīvi nelielas, bet nākotnē tās tiešām būs ļoti apjomīgas, kas būs jūtamas Krievijas iedzīvotāju maciņos,” skaidro Kazāks.

Mums tas nozīmē papildu izdevumus – gan par jaunu piegāžu ķēžu izveidi, gan par energoresursu un citu izejmateriālu piegādēm. Tomēr, raugoties uz nākotni, tas būs lielāks ieguvums un iespēja būtiski samazināt ekonomisko aktivitāti ar Krieviju.

Kā sadzīvot ar augstajām energoresursu cenām?

Latvija savu stratēģisko izvēli ļoti precīzi formulēja deviņdesmitajos gados, aktīvi darbojoties un strādājot, būvējot savu nākotni. Šajā brīdī faktiski ir tāda pati situācija kā deviņdesmitajos, jo ir mainījusies situācija un ir mainījusies Krievija.

“Ļoti labi, ka mēs esam šī dzelzs priekškara Eiropas pusē, un mūsu partneri mums palīdz. Varam redzēt, kas notiek ar to pašu Ukrainu. Tās ģeopolitiskās izvēles, ko Latvija ir izdarījusi 2004.gadā, pievienojoties Eiropas Savienībai un NATO, kā arī 2014.gadā pievienoties eirozonai, Latvijai ir devušas milzīgas iespējas, un mēs esam absolūti citādākā situācijā nekā virkne bijušo Padomju Savienības republiku. Tāpēc mēs varam domāt, kā pieņemt pārdomātus un tālredzīgus lēmumus, veidot nākotni,” norāda Kazāks.

Viņš uzsver, ka nākamā ziema pienāks. Jautājums nav par to, vai mēs to gaidām, jautājums ir – cik gatavi mēs būsim. Un tas ir tikai un vienīgi atkarīgs no mūsu pašu ikviena lēmumiem.

Šeit jārunā par paradumu maiņu - cik siltas mājas turam, vai turam logus vaļā vai ne. Tāpat, cik mums energoefektīvi ir mājokļi, kā arī, protams, uzņēmumi, kuros mēs strādājam. Tāpat jārunā par to, vai valsts radīs iespēju tikt pie alternatīva gāzes avota.

“Runājot par atbalstu un pabalstu iedzīvotājiem - tas nav viens un tas pats. Pabalsti būs vajadzīgi virknei iedzīvotāju, jo īpaši tiem, kam ir zemāki ienākumi, - viņi šo slogu nevarēs pacelt, līdz ar to būs nepieciešams arī pabalstu elements. Tāpat jāatbalsta motivācija mainīt savus paradumus, bet daļa no tā cenu kāpuma, ko mēs pašlaik redzam, - sadārdzinās ne tikai enerģija, bet arī pārtika un virkne citu lietu,” saka Kazāks.

Valstij ir arī iespējas piedāvāt virkni citu lietu, lai iedzīvotājiem īslaicīgi palīdzētu, piemēram, tajā pašā ziemas sezonā.

“Taču ar pabalstu mēs bagāti nekļūsim, tādēļ ir nepieciešams atbalsts arī ekonomikas pārstrukturēšanā, kur jārunā ne tikai par energoefektivitātes jautājumu, bet arī par zaļo kursu. Jau iepriekš zinājām, ka tas būs nepieciešams, bet kara dēļ tas viss notiek krietni ātrāk,” norāda Latvijas Bankas prezidents.

Jau iepriekš bija paredzams, ka Krievija ekonomiski neaugs tik strauji, taču klāt nākuši Krievijas politiskie riski, kas agrāk nosacīti bija vadāmi, tad tagad “durvis aizklapējas”. Ja skatāmies uz enerģētikas pusi, tad arī zinām, ka ir klimata pārmaiņas un enerģija būs dārgāka.

Runājot par inflāciju, Kazāks uzsver, ka cenas nevar augt bezgalīgi.

“Tad vienkārši cilvēki un uzņēmumi nevar nopirkt, nevar investēt, tad seko kritums. Protams, arī inflācijai ir zināmi griesti, jo cenas nevar rāpties debesīs mūžīgi. Tomēr tuvākajā laikā diemžēl mēs redzam, ka energoresursu cenas ir augstas un ļoti svārstīgas. Pārtikas cenas arī ir būtiski augušas. Ir ļoti liela nenoteiktība. Pat ja ukraiņi varēs iesēt labību, viņiem būs krietni grūtāk šo ražu pārdot pasaules tirgos, tas arī cenu turēs augstāk. Tāpēc cenu līmenis būs augsts un inflācija arī būs augsta,” saka Kazāks.

Aprīlī inflācija Latvijā bija ļoti augsta - mazliet virs 13%. Tuvākajos mēnešos, visticamāk, inflācija vēl kāps. Igauņiem, piemēram, tā jau ir sasniegusi 19%. Vai Latvija to sasniegs? Varbūt jā, bet tas ir ļoti atkarīgs no tā, kā attīstīsies karš un kad tas beigsies.

“Jo ātrāk karš beigsies, jo mazāka būs negatīvā ietekme. Šie cenu kāpumi nevar ilgstoši tikt apmaksāti. Šī gada otrajā pusē un nākošajā gadā inflācijas tempiem būtu jāsāk būtiski palēnināties.

Pabalsti un atbalsts iedzīvotājiem

Latvijas valsts parāds ir apmēram 45% no IKP. Tas nav maz, bet nav arī pārmērīgi daudz. Parāds un budžeta deficīts ir instrumenti, ko var izmantot, taču tas jādara saprātīgi, jo jāatceras, ka šī nauda būs jāatmaksā.

“Nauda ir kļuvusi dārgāka, un tā kļūs vēl dārgāka. Lai piebremzētu inflāciju, Centrālās bankas procentu likmes ceļ, un tās tiks celtas vēl vairāk. Arī atbalsta maksājumus Eiropas Centrālā banka ir būtiski mazinājusi. Iespējams, ka jūlijā Eiropas Centrālā banka rīkosies, lai bremzētu inflāciju,” pauž Kazāks.

“Runājot par valsts budžetu, tur tēriņiem ir jābūt ļoti pārdomātiem. Ja runā par atbalstu un pabalstu, Latvijas Bankas viedoklis un mans viedoklis pilnībā arī atbilst šiem trīs vārdiem: mērķēti, ātri un terminēti. Pabalstam ir jābūt tādam, kas palīdz grūtajā situācijā tiem, kam tas vajadzīgs. Pārējo naudu, ko valsts nopelna gan nodokļos, gan atsevišķos gadījumos arī var aizņemties, var ieguldīt atbalstam nākotnes izaugsmē, investīcijām, lai nākotnē varam pelnīt, nevis tikai maksāt pabalstus. Tās ir ļoti svarīgas lietas, it īpaši runājot par strukturālajām pārmaiņām - sākot jau ar enerģētiku,” saka Latvijas Bankas prezidents.

Viņš prognozē, ka enerģijas cenas, pat ja tās, karam beidzoties, mazliet kritīsies, joprojām būs augstā līmenī klimata pārmaiņu ietekmes dēļ, tāpēc jārēķinās, ka enerģija būs dārga. Šādā brīdī atjaunojamā enerģija būs relatīvi lētāka.

Kazāks uzsver, ka Latvijas iedzīvotāji ir tie, kas pelna naudu, līdz ar to ieguldīt zinātnē, inovācijās, prasmēs un iedzīvotājos ir galvenais, lai Latvija nākotnē spētu dzīvot labāk.

“Skatoties uz Latvijas ekonomiku kā tādu, var redzēt, ka valsts centrs Rīga ir galvenais ekonomikas motors, kas varbūt var kļūt arī par visa Baltijas reģiona ekonomisko centru, un tas mums ir bijis jāizmanto līdz šim,  bet neesam to darījuši pilnvērtīgi,” tā Kazāks.

Zinātnes potenciāla izmantošana

Tas, kas pasaulē noticis pēdējos 20-30 gadus, ir globalizācijas uzvaras gājiens, jo pasaules ekonomika kļuva integrētāka. Tomēr ģeopolitiskie riski - gan Ķīnas lomas pieaugšana, gan arī Krievijas iebrukums Ukrainā - uz globalizāciju ir atstājis noteiktu ietekmi.

“Par globalizāciju ir dažādi viedokļi – viens ir tāds, ka nu globalizācija sasniegusi savu virsotni un turpmāk vairs neattīstīsies, citi domā, ka globalizācija augs krietni lēnāk, bet citi atkal domā, ka tā pagriezīsies pretējā virzienā. Viens secinājums, ko noteikti var izdarīt, ir tas, ka piegāžu ķēdes globalizācijas dēļ kļuvušas ļoti garas un sadrumstalotas. Līdzko vienā brīdī kaut kas sāk buksēt,  tas ietekmē visu pārējo,” norāda Kazāks.

Latvijai tas varbūt ir ieguvums, jo tie uzņēmumi, kas kādreiz vēlējās pārcelt savu ražošanu no Eiropas, piemēram, uz to pašu Āziju, tagad par to vairāk domās. Viens ir ģeopolitiskie riski - piemēram, nav skaidrs, kā tagad atvest kravas caur Krieviju. Arī darbaspēka izmaksas - tā pati Ķīna uzņēmumiem vairs nav tik lēta, jo 10-20 gadu laikā arī tur algas ir augušas, līdz ar to cenu konkurētspēja vairs nav tāda.

Eiropas atbalsts

Eiropas atbalsta pasākumi ir loģiski, un daļu esam redzējuši jau Covid laika atbalsta plānā, galvenie atbalsta elementi ir bijuši saistīti ar ekonomikas transformāciju, jaudas palielināšanu, tāpat arī digitalizāciju. Te arī jārunā par zaļo kursu, respektīvi, enerģētikas jomu, atjaunojamajiem resursiem.

“Kaut kam arī struktūrfondu programmās būs jāmainās. Taču neceram tikai uz nākotnes naudu. To naudu, kas tika iedota jau šajā Covid laikā, joprojām ir iespējams sākt izmantot. Tāpat ir vēl lieli finanšu resursi pieejami. Vēl jau arī Latvijā ir tāda cerība, ka katra krīze atnesīs kaut ko absolūti jaunu. Un tad būs tā sudraba lode, ko tad mēs izšausim, tā nostrādās un kādas problēmas atrisinās.

Tad mēs cenšamies rakstīt jaunus attīstības plānus. Problēma gan ir tā, ka daudzos gadījumos mēs aizmirstam iepriekšējos plānus un katrreiz mēs meklējam to Laimes lāci,” saka Kazāks.

Kopumā Latvijai gan nekas nav mainījies – enerģētika ir zināma problēma, ir jādod iespējas iedzīvotājiem papildināt savas prasmes.

“Darām to pašu, kas jau iepriekš bija jādara, bet līdz šim neesam izdarījuši attiecībā uz iedzīvotājiem. Ko tas nozīmē? Prasmes, lai mēs darba tirgū esam konkurētspējīgi. Dzīvošanas jomā - siltinām savu mājokli, skatāmies, kā mēs varam samazināt izmaksu apjomu. Uzņēmumiem – investējam! Ja mēs tagad neinvestēsim, tad vēlāk būs par vēlu. Ja inovējam, skatāmies, kur mēs varam nopelnīt šajā mainīgajā situācijā. Bet valstij jārada tāda vide, lai uzņēmumi un iedzīvotāji zina, ko darīt, un to var arī izdarīt. Katru reizi nav jāizgudro jauns divritenis,” tā Kazāks.

Ukrainas bēgļi un darba tirgus

Bēgļu plūsma ir ļoti apjomīga, jo no Ukrainas ir aizbēguši vairāk nekā pieci miljoni cilvēku. Tomēr jādomā, ka tas ir pagaidu risinājums, un, kad karš beigsies, tad šie cilvēki dosies mājās. Jau pašlaik daļa bēgļu atgriežas Ukrainā.

Protams, Ukrainas kara bēgļi nav vienīgās iedzīvotāju plūsmas, jo mēs tāpat pirms pāris gadiem redzējām Sīrijas bēgļus un bēgļus no virknes citu Āzijas valstu, kā arī no Āfrikas. Cilvēku plūsmas ir ļoti apjomīgas.

“Vai tas palīdz Eiropas ekonomikai, ja šiem cilvēkiem ir atbilstošas prasmes un viņus var iekļaut darba tirgū? Viennozīmīgi jā. Runājot par Latvijas ekonomiku, pašreizējā brīdī Ukrainas bēgļu skaits Latvijā ir tuvu pie 30000. Tas ir apmēram pusotrs procents no Latvijas iedzīvotājiem. Tas nav nekas ļoti milzīgs, bet darba tirgum viennozīmīgi tas var nākt par labu,” spriež Kazāks.

Pārsvarā no Ukrainas nākušie bēgļi ir sievietes, kas var atrast vietu darba tirgū ar viņām specifiskām prasmēm - tekstilrūpniecībā, mazumtirdzniecībā un citās jomās. Tās viennozīmīgi var palīdzēt Latvijas ekonomikas izaugsmei, ja mēs šos cilvēkus darba tirgū spējam integrēt.

“Neaizmirsīsim, ka tie ir kara laika bēgļi, un liela daļa no viņiem, protams, gribēs atgriezties savā valstī, kad karš beigsies. Līdz ar to Latvijas problēma, ka mums trūkst darbaspēka un iedzīvotāju skaits sarūk, demogrāfiskās problēmas, visticamāk, nekur nepazudīs. Tādēļ mēs nedrīkstam aizmirst par savu pastāvīgo iedzīvotāju prasmju uzlabošanu.

Monetārās politikas riski un izaicinājumi

Inflācija ir negaidīti strauja un negaidīti augsta. Tā nav tikai Latvijas, bet gan globāla problēma. 2020. gada beigās un 21. gada sākumā gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā bija pieredzēta liela deflācija. Tomēr pēdējā gada laikā cenas ir kāpušas ļoti strauji, un sākotnēji šis cenu kāpums bija saistāms ar atgūšanos no Covid krīzes.

“Cilvēkiem nauda bija, un, kad ierobežojumi tika atcelti, cilvēki sāka šo naudu tērēt. Piegāžu ķēdēs nekas nenotika, līdz ar to – pieprasījums ir, piedāvājuma nav, un tas ceļ šīs cenas augšā. Pēc tam jau parādījās līdzīgi procesi energoresursu pusē. Vēlāk arī Krievijas iebrukums Ukrainā un bažas par pārtikas piegādēm. Ir arī citi faktori, kas uzrāva uz augšu pārtikas cenas,” skaidro Kazāks.

Viņš arī uzsver, ka nauda ir kļuvusi būtiski dārgāka, jo, lai piebremzētu inflāciju, varam piebremzēt tikai tā saucamos otrās kārtas efektus, bet energoresursu un pārtikas cenas samazināt nevaram. Tas lielā mērā ir kara dēļ.

“Tāpēc mūsu uzdevums ir ierobežot inflāciju, lai tad, kad beigsies ārējie faktori, arī inflācija samazinātos. Līdz tam jādara viss, lai cilvēki un uzņēmumi ciestu mazāk. Vienkāršiem vārdiem sakot – izturēt šo laiku,” tā Kazāks.