Fizikas skolotāja: fiziku iemācījos pasniegt ar mīlestību un empātiju

Daži mēneši skolā pārvērtās gados

Ludmila uzauga skolotāju ģimenē un bija pārliecināta, ka nekad neies vecāku pēdās. Ar šādu nostāju viņa sāka studiju gaitas Sanktpēterburgā, padziļināti apgūstot matemātiku un fiziku. “Pēc studijām strādāju kādā uzņēmumā, kurā netika maksāti nodokļi. Tā kā vēlējos oficiālus ienākumus un nodokļu grāmatiņu, nolēmu dažus mēnešus pastrādāt skolā. Kā redzams, daži mēneši pārvērtušies gados,” ar smaidu saka Ludmila. Sākotnēji viņa skolā mācīja matemātiku, vēlāk arī informātiku. “Iespējams, biju sliktākā matemātikas skolotāja Latvijā, jo pedagoģija man bija sveša,” atzīst Ludmila. Viņai nebija skaidrs, kā gan skolēni var nesaprast pašsaprotamo. Kolēģu atbalsts, studijas un cītīgs darbs palīdzējis izprast skolotāja profesiju un strādāt tajā jau daudzus gadus.

Pretrunas aizveda līdz fizikas skolotājas amatam

Kad Ludmila atgriezās no otrā bērnu kopšanas atvaļinājuma, izglītības sistēma piedzīvoja pārmaiņas. Lai arī skolā bija nostrādāti gandrīz desmit gadi, viņa vairs nedrīkstēja mācīt matemātiku. Nepietika ne ar iegūto diplomu matemātikā, ne ar Latvijas Universitātē iegūto informātikas skolotājas kvalifikāciju. “Lai varētu turpināt pasniegt matemātikas stundas, man vajadzēja sākt studijas un iegūt tieši matemātikas skolotāja kvalifikāciju. Jutos nikna par situāciju un biju gatava studēt jebko. Izlēmu – ja ar savām zināšanām un pieredzi nedrīkstu vairs mācīt matemātiku, tad kļūšu par kāda cita mācību priekšmeta skolotāju. Tā nu sagadījās, ka skolā tobrīd trūka fizikas skolotāja,” atceras Ludmila.

Rezultātā Ludmila iestājās maģistrantūrā un kļuva par fizikas skolotāju. Daudz kas kopš studiju laikiem bija piemirsts, tādēļ viņa naktīs lasījusi fizikas grāmatas. “Tikai nostājoties klases priekšā, sapratu, kur esmu iekūlusies. Cerēju, kaut neviens gudrinieks neuzdotu jautājumus, jo šo tēmu pati tikai iepriekšējā vakarā biju iemācījusies. Tomēr jāatzīst, ka es labāk pratu pasniegt fiziku nekā matemātiku. Skolēniem godīgi atzinu, ka mācos kopā ar viņiem,” atceras Ludmila. Lai arī spriedzes dēļ sākotnēji bija vēlme pamest iesākto, veiksmes atslēga bijusi iespēja kopīgi meklēt atbildes uz nezināmo. Ludmila atzīst, ka tālajā 1999. gadā, sākot darba gaitas skolā, bijusi ambicioza matemātikas skolotāja, savukārt fiziku mācījusi ar mīlestību un empātiju. Redzot skolēnu augstos panākumus fizikas olimpiādēs, Ludmila guva pārliecību, ka viņai izdodas pasniegt šo mācību priekšmetu.

Ceļš līdz Latvijas Fizikas skolotāju asociācijai

Aizkraukles novada vidusskolā Ludmila bija vienīgā fizikas skolotāja. Tā kā pašai vēl bijis daudz ko mācīties, Ludmila sāka meklēt kontaktus, kuri palīdzētu paplašināt redzesloku un gūt zināšanas. Viņa iepazinās ar skolotājiem no Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas (LFSA), pateicoties kuriem, viņa pirmo reizi nokļuva LFSA rīkotā konferencē. “Es satiku tik daudz fizikas skolotāju un uzreiz iemīlējos! Sapratu, ka viņi ir kolosāli cilvēki, ar kuriem var gan pajokot, gan kopā strādāt, gan atpūsties,” stāsta Ludmila. Viņa aktīvi iesaistījās LFSA darbā un konferenču organizēšanā, līdz pamazām tika virzīta vadītājas amatam. Ja kādam fizikas skolotājam, gluži kā pašai agrāk, nepieciešams atbalsts, Ludmila aicina vērsties pie LFSA.

Par vērtību kļūst spēja savas zināšanas lietot praktiski

Šobrīd Ludmila kā asociācijas vadītāja ir kļuvusi par viedokļu līderi fizikas skolotājiem. Vaicājot, ko, viņasprāt, nozīmē moderni mācīt fiziku, Ludmila saka – ļaut skolēnam būt aktīvam procesa dalībniekam. Jauniešus ar eksperimentiem varēja pārsteigt pirms desmit vai divdesmit gadiem, šobrīd to visu var atrast internetā. Turklāt viņa novērojusi, ka dažkārt skolēni ir vairāk tendēti iegūt labu atzīmi, nevis zināšanas. “Skolotājiem, veidojot stundu plānus, jādomā ne tikai par to, ko stāstīt un rādīt, bet arī - kā skolēni varēs iesaistīties un kā es varēšu aizvest skolēnus līdz atziņām, kuras viņiem jāapgūst? Lūk, šis ir katras mācību stundas izaicinājums,” ar savu skatījumu par stundu plānošanu dalās Ludmila.

Tā kā pasaule ļoti ātri mainās, par vērtību kļuvis nevis tas, ko mēs zinām, bet ko spējam ar savām zināšanām paveikt. “Šobrīd visu informāciju var atrast Google, tādēļ skolēni jāmāca domāt, meklēt likumsakarības un izdarīt secinājumus, nevis informāciju iekalt galvā. No tā izriet nepieciešamība mainīt mācību metodes un izmantot kompetenču pieeju,” saka Ludmila.

Patlaban kompetenču pieejā vēl trūkst kvalitatīvu materiālu skolotājiem. Pedagogiem ikdienā jāvada stundas, jākomunicē ar bērniem un vecākiem, kā arī jālabo pārbaudes darbi, tādēļ maz laika atliek pētniecībai. Starptautiskās pieredzes pētīšana ir ļoti svarīga, bet diemžēl trūkst resursu, lai izveidotu atsevišķu institūciju, kura ar to nodarbotos. “Ja apzināmies problēmu, mums ir iespēja to risināt,” saka Ludmila. Viņa ar nožēlu atzīst, ka kompetenču pieejas oficiālā ieviešana sakrita ar pandēmiju, kad skolotājiem bija jārisina citas problēmas: “Maskas, testēšana, attālinātās mācību stundas… Ne visiem skolotājiem bija pietiekamas digitālās prasmes, tādēļ primāri tika domāts par to, kā nodrošināt mācību procesu šādos apstākļos.” Viņa uzskata, ka tas lika meklēt jaunus risinājumus un gūt jaunas prasmes, kas noderēs arī nākotnē.

Trūkst fizikas skolotāju

Asociācija nesen veikusi fizikas skolotāju aptauju, lai noskaidrotu kopējo noskaņojumu un šī brīža vajadzības. Diemžēl daudzi skolotāji norādīja, ka viņiem pietrūkst laika sagatavoties mācību stundām un atgūt spēkus. “Mums trūkst fizikas skolotāju. Šīs problēmas dēļ esam spiesti noslogot esošos pedagogus. Skolotājs, kuram nemirdz acis un trūkst iedvesmas lielā noguruma dēļ, nespēj iedvesmot citus,” saka Ludmila. Viņa gan skaidro, ka fizikas skolotāju trūkums ir tādēļ, ka ir ļoti daudz labi apmaksātu darba piedāvājumu, kuros nepieciešamas fizikas zināšanas. Tie, kuri studējuši fiziku, izvēlas veidot veiksmīgu karjeru privātajos uzņēmumos, nevis skolās.

Ludmila atzīst, ka fizikas skolotāji labprāt dalās ar saviem mācību materiāliem un atbalsta viens otru. “Iesaku skolotājiem izmantot FIZMIX skolotāju portālu, soma.lv un resursus angļu valodā. Tāpat viena no manām mīļākajām mācību metodēm jau daudzus gadus ir dalība konkursā “FIZMIX Eksperiments”,” stāsta Ludmila. Viņa novērojusi, ka skolēni, kuri piedalījušies konkursā, ir spēcīgi eksaktajos priekšmetos arī vidusskolā.

“Cilvēka interese par fiziku ir absolūti dabiska. Jau bērnībā tiek uzdoti jautājumi, kāpēc saule spīd un lietus līst. Fizikas skolotājiem šī izziņas tieksme ir jāattīsta. Piedaloties konkursā “FIZMIX Eksperiments”, skolēni izjūt azartu, meklē atbildes uz daudzveidīgiem jautājumiem, kas ļauj izzināt fiziku mums visapkārt. Turklāt skolotājiem tas sniedz vērtīgus materiālus, kurus vēlāk izmantot savās mācību stundās,” norāda Ludmila.

“NĒ” stereotipiem!

Ludmila neapstājas pie sasniegtā un šobrīd doktorantūrā pēta, kā fiziku mācās zēni un kā – meitenes. Viņai šķiet, ka sabiedrībā esošie stereotipi rada meitenēm nepamatotas bažas, ka fizika būs grūta un viņām nepadosies. Ludmila ir pārliecināta, ka meitenes var būt izcilas zinātnieces un fiziķes. “Man prieks, ka arvien biežāk fizikas olimpiādēs un konkursā “FIZMIX Eksperiments” piedalās meitenes. Viņām nebūtu jāšaubās par savām spējām!” uzsver Ludmila.