Vulkāna aprakta pilsēta un labi saglabājušies mirušie – Romas patiesā seja

Sākot no astotā gadsimta pirms mūsu ēras, Senā Roma no mazas pilsētas pie Tibras upes Itālijas vidū izauga par impēriju, kas tās kulminācijā aptvēra lielāko daļu kontinentālās Eiropas, Lielbritāniju, Rietumāzijas, Āfrikas ziemeļus un Vidusjūras salas.

Raidījuma "The National Geographic" veidotāji piedāvā ielūkoties Senās Romas leģendārajās vēstures lappusēs un iepazīties ar dažiem jaunākajiem un interesantākajiem atklājumiem.

Nejaušs pirkums Teksasā izrādās Senajā Romā veidots krūšutēls

Amerikānietes Loras Jangas vārds jau vairākas nedēļas gozējas laikrakstu virsrakstos visā pasaulē.

Antīko lietu entuziaste kādā labdarības veikalā par 34,99 dolāriem iegādājās krūšutēlu jeb skulptūru, kas vēlāk izrādījās sens Romas impērijas mākslas darbs. To apstiprināja arī slavenā izsoles nama “Sotheby’s” speciālisti.

Skulptūras izcelsmes pētīšanu Lora sāka pati, bet vēlāk iesaistījās arī eksperti, ar kuru palīdzību viņa atklāja, ka krūšutēls veidots pirms aptuveni 2000 gadiem Senajā Romā un to 19. gadsimta sākumā iegādājās Bavārijas karalis Ludvigs, lai izstādītu muzejā tagadējās Vācijas teritorijā.

Otrā pasaules kara laikā muzeju izlaupīja, skulptūra pazuda, un kopš tā laika tās atrašanās vēsture joprojām ir noslēpums.

Pašlaik krūšutēls ir izstādīts Sanatonio mākslas muzejā (San Antonio Museum of Art). Tur tas būs apskatāms līdz 2023. gadam un tad, pēc 80 gadu prombūtnes, atgriezīsies Vācijā.

Kas bija Pompeju ēdienkartē?

Viena no leģendārākajām Senās Romas pilsētām ir Pompeji, ko vulkāna Vezuva izvirduma laikā apklāja bieza pelnu kārta.

Arheoloģiskie darbi tur aizsākās 18. gadsimta vidū un turpinājās gan visu 19., gan arī 20. gadsimtu, pamazām atklājot savrupmājas, tempļus, pirtis un, visbeidzot, veselas ielas, kas bija bruģētas ar vulkāniskiem iežiem.

Darbi notiek vēl joprojām, taču, neskatoties uz to, aptuveni trešā daļa senās pilsētas vēl nav izpētīta. Zinātnieki ir vienisprātis - tā ir jāatstāj nākotnes arheologiem, kuriem būs pieejamas daudz attīstītākas tehnoloģijas.

Līdz šim pētniekiem ir izdevies noteikt, kas, piemēram, bija Pompeju ēdienkartē.

Pētot Senajā Romā izmantotos lielos traukus ēdiena uzglabāšanai, zinātnieki ir secinājuši, ka tajos bija cūkgaļa, sautējums ar aitas gaļu, zivis, gliemeži, kā arī sasmalcinātas Fava pupiņas.

Vienā no pārtikas uzglabāšanas traukiem ir atrasti arī pīles kaulu fragmenti.

Pētnieki uzskata, ka tos senie iedzīvotāji izmantoja gleznās, kas kalpoja kā dekorācijas, kā arī, lai reklamētu vietējās ēstuves.

Vislabāk saglabājušās mirstīgās atliekas

Daļēji mumificētā Markusa Venērija Sekundio (Marcus Venerius Secundio) kapu un mirstīgās atliekas arheologi atrada 2021. gadā pie vieniem no galvenajiem ieejas vārtiem senajā Pompeju pilsētā.

Viņi uzskata, ka tās ir vislabāk saglabājušās cilvēka mirstīgās atliekas, kādas jebkad atrastas šajā arheoloģiskajā vietā.

Saskaņā ar arhīviem Sekundio bija vergs, kas piederēja bagātam baņķierim, taču vēlāk ieguva brīvību.

Pētniekiem gan nav izdevies noskaidrot, kā tas viņam izdevās, bet vergiem tajā laikā parasti bija jāsamaksā nodeva, kas nodrošinātu viņu atbrīvošanu.

Izmantotais betons – izturīgāks nekā mūsdienās veidotais

Divas milzīgas un tehniski apbrīnojamas celtnes – Kolizejs un Panteons – teju 2000 gadus pēc to izveidošanas ir izturējušas zemestrīces, plūdus un militārus konfliktus, kļūstot par romiešu kultūras ilgstošās ietekmes fizisku iemiesojumu visā pasaulē.

Betona liešanas prasmes ļāva romiešu arhitektiem iegūt gandrīz jebkuru formu, ko viņi varēja iztēloties. To ierobežoja tikai viņu spēja konstruēt koka formas.

Inženieri un materiālzinātnieki joprojām pēta un cenšas izprast Senās Romas iedzīvotāju veidotās celtnes, kas ir spējušas tik labi saglabāties.

Pēc viņu domām, to noslēpums ir ģeniāls dizains un novatoriska betona maisījuma recepte - romieši noteikti paaugstināja tā kvalitātes latiņu.

Tajā izmantoti, piemēram, vulkāniskie pelni un reti minerāli, tādā veidā nodrošinot, ka materiāls nesaplaisā un saglabājas īpaši ilgi.