/nginx/o/2021/12/07/14246594t1h87d1.jpg)
Artūram Ziediņam tagad ir jau septiņi gadi – viņš nerunā un nestaigā. Sanita, viņas vīrs Jānis un brāļi Artūram ir viss. Viņi ir Artūra rokas, kājas un acis. Viņi Artūram ir visa pasaule. "Mans Artūrs neprot runāt, bet viņš klusībā pasaka daudz," saka Sanita.
Sanita Ziediņa ir trīs bērnu mamma. Vecākais dēls Kristiāns viņai piedzima 18 gadu vecumā, bet pēc pāris gadiem ģimenē pieteicās dvīņu puikas. Brāļi Valters un Artūrs piedzima 33. grūtniecības nedēļā, un nekas neliecināja par to, ka viens no bērniņiem būs ar īpašām vajadzībām. Artūram ārsti konstatēja strutaino meningoencefalītu (smadzeņu iekaisumu), slimība progresēja, puikam izveidojās ūdensgalva, tika konstatēti ļoti smagi smadzeņu bojājumi, kā rezultātā puika zaudēja arī redzi. Viņš ir nedziedināmi slims.
Savu stāstu par Artūru, ģimenes cīņām, uzvarām, pieņemšanu un cerību Sanita ir aprakstījusi grāmatā “Pieneņpūka”, kas izdota pērn. Tas ir stāsts par beznosacījuma mīlestību. Kā uzsver Sanita, šī grāmata nav domāta tikai ģimenēm, kurām ir īpašais bērniņš. Tā ir kā iedrošinājums visiem. Savu ģimenes stāstu Sanita piektdien, 27. maijā, stāstīs arī forumā "Līdere".
“Artūrs ir savādāks. Ne tikai ar savām īpašajām vajadzībām, bet arī viņa uzbūve ir savādāka. Viņš gadu laikā mainās. Arī pienene mainās, un tas ir vesels process. Kad vējš uzpūš, pieneņpūka aizlido. Es laikam esmu tas Artūra vējš, kas palaiž tās sēklas pasaulē. Šīs pieneņpūkas ir īpašie bērni, kas sabiedrībā ir necili, neievēroti. Mēs viņus gribam izskaust. Tagad es varu teikt, ka sabiedrība viņus jau sāk pieņemt. Nav tā, kā bija pirms pāris gadiem, kad mēdzām tos saukt par neredzamajiem bērniem. Šie bērniņi, mazās pieneņpūkas, ir skaisti," tā Sanita.
Pēc septiņiem gadiem es beidzot pateicu: esmu nogurusi