Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika uzbūvēta pirmā kodolspēkstacija, starptautiskā sabiedrība pieredzējusi gan atomenerģijas slavēšanu, gan pelšanu, gan apjomīgu atomelektrostaciju būvniecības bumu, gan daudzus gadus bez jaunām atomelektrostacijām. Arī šodien sabiedrības domas dalās. No vienas puses, kodolenerģija ir daudzkārt „tīrāka” par tās alternatīvu – no fosilās degvielas ražoto enerģiju. No otras puses, tā tiek asociēta ar visbīstamākajiem un nāvīgākajiem ieročiem, nemaz nerunājot par pieredzētajām kodolkatastrofām Trīs Jūdžu salā ASV (1979.gadā), Černobiļā, PSRS (1986.gadā) un Fukušimā, Japānā (2011.gadā).

Tuvākajā laikā pienāks daudzu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados celto atomelektrostaciju dzīvescikla beigas, tādēļ pasaule nonākusi ļoti nozīmīga lēmuma priekšā, vai novecojušo staciju vietā būvēt jaunas, vai tās aizstāt ar cita veida enerģijas ražotājbūvēm. Šī lēmuma pieņemšana sakrīt ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas parādījis, cik ļoti atkarīga no Krievijas energoresursiem ir liela daļa Eiropas. Krievijas darbības Ukrainā arī aktualizējušas debates par kodolkara iespējamību un atomelektrostaciju drošību karadarbības zonās. Līdz ar to izgaismojusies un akcentējusies divpusēja ar enerģētiku saistīta problēma

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X