Apkaimju jauda, mežonīgas salas un koki. Kā justies labi Rīgā?

Rīgas dome attīstības programmu apstiprināja šī gada 23. februārī, plānojot vienotu redzējumu par nākotnes Rīgu kā būtisku Ziemeļeiropas metropoli, mērojoties spēkiem ar Kopenhāgenu, Helsinkiem, Stokholmu vai Tallinu.

Kopumā darba ir daudz, jo seno gadu apņemšanās apņemšanās pildītas nepietiekami, norāda Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās vadības pārvaldes vadītājs Guntars Ruskuls.

Programmas ietvaros būs jāievieš arī citas pārmaiņas, tostarp globālās sasilšanas ietekmē – jārīkojas ilgtspējīgi.

Noprotams, ka šoreiz visa centrā būs cilvēks, tieši viņš galu galā pilsētu “lieto”, tajā dzīvojot, strādājot un atpūšoties.

Tas būs rīdzinieks un pilsētas viesis – veselīgs, apmierināts ar dzīvi un vitāls, turklāt 2021. gada rudenī iedzīvotājiem, apkaimju biedrībām, deputātiem, arī iestādēm bija iespēja programmas apspriešanai iesniegt savus komentārus un viedokļus.

Kopumā tika saņemti 700 priekšlikumi, no tiem 431 daļēji vai pilnībā iekļauts programmā.

Problēmu Rīgā labas dzīves realizēšanai netrūkst – ielās valda auto, daudzviet netiek domāts par pārvietošanos cilvēkiem ar kustību traucējumiem, zaļās zonas joprojām ir mazākumā, ir problēmas ar atkritumu urnu trūkumu, utt.

Ne vienmēr iedzīvotājs ir informēts par to, kas tad Rīgā ir plānots un kādēļ. Tādēļ par būtisku atbalsta mehānismu un lietu darītāju kalpo Rīgas apkaimes jeb paši iedzīvotāji, kas ir viens no mūsdienīgas, uz sadarbību vērstas pilsētas pārvaldes stūrakmeņiem.

Būtiski ir “pievest” šo pārvaldi tuvāk iedzīvotājam – gan pieejamo pakalpojumu izpratnē, gan veicināt sajūtu, ka iedzīvotājus arī starp birokrātijas džungļiem un daudzo interešu mežģiem uzklausa, un arī šeit apkaimes, to vadītāji var darīt ļoti daudz.

Par mazajām, izcīnītajām cīņām un spilgtākajiem pilsētvides mirkļiem sarunājāmies ar diviem rosīgiem apkaimju aktīvistiem - Rīgas apkaimju alianses valdes priekšsēdētāju Māri Jansonu un Ilzi Rukšāni, Sarkandaugavas attīstības biedrības dibinātāju, ainavu arhitekti darbnīcā “ALPS”.

Kas ir nepieciešams labai dzīvei Rīgā?

“Visvairāk es vēlētos redzēt to, ka pilsētniekos aug un nostiprinās pilsoniskā apziņa,” stāsta Jansons.

Viņš uzskata, ka

veiksmīgas pilsētas pamats ir iedzīvotāji, kuri iesaistās gan brīvprātīgi, gan esot zinoši par pilsētas norisēm – spēj ieraudzīt, kuros brīžos viņu paustajam viedoklim būs vislielākais svars.

“Protams, apzinos, ka šāda kultūras maiņa notiek pakāpeniski. Tas ir kā audzēt koku – to nevar paveikt vienā dienā,” tā Jansons.

Ilze Rukšāne, kuras pašas sirdslieta un profesija ir rūpes par ārstniecības un terapijas dārzu plānošanu, saka, ka ielu malās noteikti nepieciešami “zaļie koridori” – koki, krūmi un ziedi, lai pilsētniekiem būtu gaiss, ko elpot, pavēnis karstumā, kā arī vizuālais komforts.

“Nezinu, kādēļ, bet daudzi iedzīvotāji nav līdz galam novērtējuši to, kas izdarīts Krišjāņa Barona ielā,” vaicāta par labajiem koku esamības piemēriem, saka Rukšāne.

“Jebkurš šobrīd var aiziet un paraudzīties, kā [Barona ielā] izskatās tagad, kad tur ir uzplaukuši krūmi, bet pie Rīgas pareizticīgo sieviešu klostera vasarā ziedēs rozes.

“Man joprojām ir skumji, ka šī ir vienīgā iela, kur ir veikti šādi apstādījumi,” atzīst Rukšāne, tomēr piebilst, ka "vēl labā lieta, ko iedzīvotāji uzreiz varbūt nepamana, – ka ielas telpā ir veidota labiekārtojuma josla, kurā bez kokiem ir arī soliņi, kur apsēsties vienam vai diviem cilvēkiem, velo novietnes."

Rīgas zaļo teritoriju īpatsvars no kopējās teritorijas kopš 2012. gada nav mainījies un veido 23%, savukārt zilās teritorijas – 16%. Statistikas dati liecina, ka Rīgas dārzu, parku, skvēru un apstādījumu platība ir 252,6 ha11.

Jansons uzskata, ka Rīgai ir daudz no tā, lai cilvēks pilsētā justos labi.

“Nesen lasīju interviju ar slaveno aktieri Džonu Malkoviču, viņam tieši ir izrādes Rīgā, un Malkovičs par Rīgu saka labus vārdus.”

Jansons gan vēlētos vairāk svaiga gaisa, mazāk trokšņa un vairākās apkaimēs – patīkamāku publisko telpu, piemēram, laukumus, skvērus,

turklāt viņš nepiekrīt apgalvojumam, ka Rīga ir “betona džungļi”. Viņaprāt, Rīga kopumā ir “zaļa” pilsēta.

Rukšāne uzsver pētījumu nozīmi cilvēka labsajūtas un pilsētu apzaļumošanas attiecībās.

“Cilvēki, kuri pārvietojas pa ielām, kurās ir šie koki, mazāk slimo ar sirds-asinsvadu slimībām, piedzīvo mazāk stresa.”

Kas ir nepieciešams biežākai koku stādīšanai Rīgā?

Kā izrādās, nespēja sarunāties vienā valodā ir viens no būtiskiem faktoriem.

“Ielu sarkanās līnijas ir pazemes telpa visām inženierkomunikācijām, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīvi. Tā ir neredzamā saimniecība. Un sarkanajās līnijās būtu jāatrod arī vieta kokiem – arī tā ir daļa no pilsētas infrastruktūras – zaļās infrastruktūras.

Aktuāls ir jautājums – cik kvaltatīva un savstarpēji saprotoša ir saziņa starp pilsētas komunikāciju turētājiem, apsaimniekotājiem un pilsētas attīstības plānotājiem.

Diemžēl šobrīd ar to ir grūti.

Katrs skatās savā vektorā, bet nu ir laiks skatīties vienā virzienā, mācīties sarunāties un saprast, ka koks pilsētā ir tikpat svarīgs kā siltums un ūdens.

Koki un krūmi atbalsta ne tikai cilvēka fizisko veselību, bet arī mentālo.

Viens no apkaimju “karstajiem kartupeļiem” ir tas, ka Rīgas centrā tiek ieguldīts vairāk nekā nomalēs, kaut arī tas nav tik viennozīmīgi.

“Skaidrs ir tas, ka daudzas Rīgas apkaimes ir ilgstoši atstātas novārtā pilsētvides uzlabošanas ziņā, salīdzinot ar pilsētas centru,” saka Jansons un piebilst, ka tomēr arī piederības sajūta savai apkaimei ir svarīga – pat tad, ja pilsēta tajā nav investējusi līdzekļus vairākus gadu desmitus, cilvēki jūtas labi, ja tajā ir aktīva kopiena.

Rukšāne kopā ar domubiedriem pirms desmit gadiem dibināja Sarkandaugavas attīstības biedrību.

Pa šo laiku ir izdarīts daudz, un tās mazās cīņas nereti ir bijušas asas, ar uzlādētām emocijām piepildītas. Izdarīto Sarkandaugavas darbu saraksts ir garš.

Viens no svarīgākajiem – Sarkandaugavas vecupes, tautā sauktas par Smirdupīti, iezīmēšana Rīga kartē ar zilo krāsu, kas apzīmē Rīgas ūdeņu teritoriju.

Tā savulaik bijusi izsvītrota no pilsētas zilās struktūras – sarkandaugavieši panāca, ka jaunajā Rīgas teritorijas attīstības plānā tā atkal ir daļa no Rīgas ūdens telpas.

Pašlaik vecupei ir izstrādāts arī sanācijas projekts. Tā ir eiropeiska un ekoloģiska domāšana – pilsētas ūdeņi kā vērtība un potenciāls, saka Rukšāne. 

Sadarbībā ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru un veikalu tīkla "DEPO" atbalstu izveidots tulpju dārzs centra parkā.

Krāšņās tulpju dobes ir būtiska terapijas daļa tiem, kuri tur ārstē ilgstošas skumjas, bezmiegu un depresiju, kā arī iemesls turp doties ikvienam, kurš uz brīdi vēlas aizmirst kara šausmas un baudīt ziedu burvību.

Pandēmijas laikā iesākta pārbūve un labiekārtošana Aldara parkā, drīz parādīsies jauna dzelzceļa stacija “Dauderi”, tiks iezīmēts veloceliņš gar dzelzceļa sliedēm.

Iepriekš tā tika uzskatīta par dzelzceļa aizsargjoslu, kur velosipēdu satiksme nav iespējama.

Kopā ar Rīgas brīvostu rīkotas talkas, lai izveidotu pieeju ūdenim pie Kundziņsalas tilta, bet Ozolaines parkā – izvietoti soliņi, izveidots taku tīkls.

Ko darīt ar Lucavsalu?

Eiropas mērogā unikālā, visnotaļ kolorītā un savdabīgā Lucavsalas mazdārziņu kolonija pēdējos gados piedzīvo dažādas pārmaiņas – gan idejiskas, gan praktiskas. Rīgas centra zaļā oāze ar savu mežonību un savrupību vilina dažādas sabiedrības grupas – mūsdienu hipijus, garīguma festivālu rīkotājus, arī bezpajumtniekus un piromānus.

Tiesa, uz salas valda arī atkritumu kaudzes, nav līdz galam skaidrs, kam un kā tie būtu jāvāc.

Būvkompānija “Merks” plāno attīstīt jaunu dzīvojamo namu projektu zemesgabalā, kas atrodas blakus Daugavas krastam, Lucavsalas atpūtas parkam, peldvietai un laivu ielaišanas vietai.

Taču šādi attīstības plāni vieš bažas par Lucavsalas dārziņu nākotni. Režisorei Elzai Gaujai izdevies iemūžināt šo visai raibo kompāniju viņas jaunākajā dokumentālajā filmā “Tikmēr Lucavsalā”. Par salu, labu dzīvi Rīgā un filmēšanu – to visu jautājām arī pašai režisorei.

Kas tevi visvairāk pārsteidza, veidojot filmu par dārziņiem Lucavsalā?

Pirmkārt, mani pārsteidza pati mazdārziņu vide, miers, kas pārņem, tur atrodoties. Es nebrīnos, ka mazdārziņu nomnieki jūt vilkmi tur atrasties.

Sajūta ir kā laukos, prāts nomierinās.

Vēl mani pārsteidza mazdārziņu nomnieku spēja sadarboties. Dārziņos satiekas visdažādākie cilvēki ar ļoti atšķirīgām izcelsmēm, ieradumiem un vērtībām, bet dārziņi viņus vieno.

Kaimiņi pieskata viens otra dārziņu, piezvana, ja redz aizdomīgus tipāžus vazājamies gar dārza mājiņām. Vēl Lucavsalā mani pārsteidza stirna!

Kas, tavuprāt, vajadzīgs, lai Rīgā cilvēks justos labi, un vai tu Rīgā jūties labi?

Jā, jūtos, man simpatizē Rīgas mazais izmērs.

Nonākot tādās lielpilsētās kā Parīze, Roma vai Berlīne, var just, ka tur ir cits ritms - ielas daudz pilnākas, satiksme intensīvāka, trokšņu līmenis krietni augstāks.

Atgriežoties Rīgā, nokļūstu mazliet rāmākā iekšējā ritmā.

Es kā velobraucējs priecātos par plašāku velosipēdu celiņu tīklu. Pilsēta ir maza, attālumi ir viegli pārvarami, reljefs ir ļoti lēzens.

Tādā kontekstā Rīga ir piemērota velosipēdu satiksmei, bet veloceliņu tīklojums nav plašs.

Pa ielu negribas braukt, jo ne visi autovadītāji ciena velo braucējus, bet pa ietvēm reizēm nejūtos ērti pārvietoties, jo, pirmkārt, intensīvākajās stundās ir daudz cilvēku, otrkārt, pa ietvēm nedrīkst ātri braukt, jo var skriet bērni, braukt ārā automašīnas no vārtrūmēm u.c.

Kuri Rīgas rajoni būtu pelnījuši visvairāk uzmanības sakopšanas izpratnē?

Lucavsala, protams!

Es šajā salā redzu milzīgu potenciālu kā zaļajai teritorijai pilsētas centrā, reizē saglabājot mazdārziņu vidi, kā arī uzlabojot infrastruktūru cilvēkiem, kuri vēlas pavadīt laiku pie dabas.

Varētu, piemēram, izveidot veloceliņu pa salas perimetru, Lucavsalas pašā galā ir mežonīgākas dabas teritorijas - tur varētu izveidot pastaigu takas. Varianti ir visādi, bet, manuprāt, svarīgi ir teritoriju attīstīt kā zaļo teritoriju.

Vai, tavuprāt, Rīga ir “zaļa pilsēta”?

Ja ar "zaļumu" domājam dabu, tad jā.

Pozitīvi ir tas, ka no Rīgas stundas laikā principā var nonākt visur - pie jūras, pie upes, mežā, pastaigu takās, pie ezeriem, pļavās.

Man gan šķiet, ka pašā Rīgas centrā pietrūkst zaļo zonu. Tiem nav obligāti jābūt lieliem parkiem, bet tie var būt mazi skvēriņi ar kokiem, zāli, krūmiem, bērnu laukumiņu un iespēju apsēsties uz soliņa vai ieturēt pikniku.

Mums tādu ir maz. Centrā ir diezgan maz parku, tie, kuri ir, – daļa atrodas vienā līnijā ap pilsētas kanālu.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu