Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par ūdensapgādes sistēmas ierīkošanu sniedz Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras docents, sertificēts inženiersistēmu projektēšanas būvinženieris Dr.sc.ing. Oskars Lauva.

Vai ūdensvadam ir nepieciešams projekts?

Lai ierīkotu spici, dziļurbumu vai aku jūsu lauku īpašumā, oficiāls projekts nav nepieciešams. Nav jābaidās arī no dabas resursu nodokļa, jo tas ir piemērojams tikai īpašos gadījumos, kad ūdens patēriņš pārsniedz 10 kubikmetrus diennaktī (Dabas resursu nodokļa likums, III nodaļa, 19. pants). Šādu patēriņu var sasniegt, vai nu veselam ciematam izmantojot vienu ūdens avotu, vai to izmantojot industriālām vajadzībām, tāpēc vienas ģimenes mājai vai lauku viensētai nav jāsatraucas, izmantojot ūdeni no akas, spices vai dziļurbuma.

Ja ir pieņemts lēmums izbūvēt vietējo ūdensapgādes sistēmu ar spici vai dziļurbumu, vienīgais atbildīgais par ūdens kvalitātes atbilstību dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām ir sistēmas īpašnieks. Līdz ar to gadījumos,

ja netiek izmantoti centralizētas ūdensapgādes sistēmas pakalpojumi, ir ieteicams vismaz reizi gadā veikt ūdens kvalitātes analīzes, lai pārliecinātos par tā atbilstību lietošanai uzturā vai mājsaimniecībā.

Ar ko sākt?

Vispirms ir jāsaprot, vai būvobjekta reģionā ir pieejama centralizētā ūdensapgādes sistēma, pie kuras iespējams pieslēgties. Tādā gadījumā vietējam ūdensapgādes pakalpojuma sniedzējam ir jāpieprasa tehniskie noteikumi par ūdens pieslēguma izveidošanu. Kad saņemti tehniskie noteikumi no vietējā ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēja, ņemot līdzi arī aktuālo īpašuma topogrāfijas plānu, jādodas pie ŪKT (ūdensapgādes un kanalizācijas ārējo tīklu) projektētāja un jāizstrādā projekts, kas tālāk jāsaskaņo ar iestādi, kas izsniegusi tehniskos noteikumus, un tikai pēc tam var veikt izbūves darbus saskaņā ar izstrādāto ŪKT projektu.

Ja reģionā nav pieejama centralizēta ūdensapgādes sistēma, ir jāveido lokāls ūdensapgādes avots. Vislabāk izvēlēties pazemes ūdensapgādes avotus, jo bieži vien virszemes ūdens avoti mēdz būt piesārņoti, kas attiecīgi noved pie nepieciešamības veidot lokālu ūdens attīrīšanas staciju, kas ir papildu izmaksas, un vienģimenes mājai šāds risinājums, visticamāk, būs nerentabls. Tātad

ir jāsaprot ūdens spices vai dziļurbuma ierīkošanas iespējas un ūdens kvalitāte. Akas izmantošana arī ir iespēja, tomēr jāpatur prātā, ka akai pastāv risks ziemas periodā aizsalt,

tāpēc to ir nepieciešams pienācīgi nosiltināt un pasargāt no sala gan no sāniem, gan no augšas.

Jāņem vērā arī tas, ka aku gadījumā pastāv paaugstināts mikrobioloģiskā piesārņojuma risks.

Vēl svarīgi zināt gruntsūdeņu līmeņa augstumu un svārstības mitrajos un sausajos laika periodos, jo tad,

ja gruntsūdeņu augstums no zemes virsmas ir vairāk nekā astoņi vai deviņi metri, ieteicamākais variants ir dziļurbums.

No kādām kļūdām jācenšas izvairīties, pašu spēkiem ierīkojot ūdensvadu?

Visbiežāk pieļautā kļūda ir nepiemērota sūkņa izvēle savam faktiskajam ūdensapgādes sistēmas darba punktam, kas salīdzinoši īsā laikā noved pie sūkņa defektiem. To iespējams novērst, pienācīgi novērtējot sistēmas patēriņu un parēķinot nepieciešamo spiedienu. Jo precīzāk būs noteikts darba punkts, jo lietderīgāku sūkni sistēmai būs iespējams izvēlēties.

Nākamā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir nepiemērota diametra cauruļvadu izvēle sistēmai kopumā un sazarojumos, kas noved pie nepietiekama spiediena un plūsmas daudzuma ūdens patēriņa punktos,

visbiežāk to var izjust dušu un vannu maisītājos, kur nepieciešama liela plūsma un labs spiediens, lai modernie maisītāji ar termostatiem spētu atbilstoši strādāt. Šo problēmu var novērst, korekti dimensionējot ūdensapgādes sistēmu, izvēloties katrai plūsmai atbilstoša diametra cauruli. Vislabāk to veikt pie sertificētiem un zinošiem speciālistiem.

Vēl viena svarīga lieta, kur pieļauj kļūdas, ir siltumizolācijas izvēle caurulēm.

Šis punkts bieži vien tiek ignorēts pilnībā, bet citkārt tiek izvēlēta nepienācīga biezuma izolācija vai tās montāža ir nepilnīga, kas noved pie karstā ūdens cauruļu siltuma zudumiem, kondensāta rašanās un mitruma izplatības ēkas konstrukcijās. Mitrums konstrukcijās, protams, var radīt virkni citu problēmu.

Kāds ir ieteicamais tranšejas dziļums?

Ūdensapgādes caurules iebūves dziļums ir reglamentēts Latvijas Būvnormatīvu (LBN) Nr. 222-15 “Ūdensapgādes būves” 8. nodaļas 164. punktā, kas nosaka, ka ūdensvada būvniecības dziļumam (līdz caurules apakšai) ir jābūt vismaz par 0,5 m lielākam par dziļumu, kādā gruntī iespējama 0 °C temperatūra.

Grunts sasalumu savukārt reglamentē LBN 003-19 “Būvklimatoloģija”, kur 4. attēlā norādīts grunts sasalums, kas iespējams reizi 100 gados.

Atkarībā no reģiona ir jānosaka attiecīgais grunts sasaluma dziļums, kam jāpieskaita klāt 0,5 m, piemēram, Rīgā un tās apkārtnē grunts sasalums veido 1,3 m, tātad, pieskaitot klāt 0,5 m rezervi, iegūstam 1,8 m, kas ir ūdensvada caurules ieguldīšanas minimālais dziļums.

Visus LBN ir iespējams bez maksas skatīt un lasīt vietnē likumi.lv.

Rokot tranšejas, vienmēr atcerieties par nogāžu nostiprināšanu un darba drošību.

Kā izvēlēties piemērotāko sūkni?

Mūsdienās sūkņu izvēles spektrs ir ļoti plašs, tāpēc, pirms izvēlamies sev nepieciešamo sūkni, ir svarīgi zināt un definēt sūkņa darba punktu, kas sastāv no plūsmas daudzuma litros/sekundē, litros/stundā vai m3/stundā un sūknēšanas augstuma metros. Plūsmas daudzumu ir iespējams aprēķināt, zinot, cik daudz un kādi ūdens izdales punkti mājā ir paredzēti (izlietnes, dušas, vannas, podi, veļas mašīna, trauku mašīna, saimniecības krāni, laistīšanas krāni utt.). Sūkņa spiedienu arī iespējams aprēķināt, ņemot vērā ģeodēzisko augstuma starpību (vertikālais attālums starp sūkņa asi un augstākā ūdens izdales punkta asi, piemēram, duša mājas augšējā stāvā) un spiediena zudumus ūdensapgādes sistēmā (attālums no sūkņa līdz tālākajam ūdens izdales punktam). Ja ģeodēzisko augstumu aprēķināt ir salīdzinoši viegli, tad hidrauliskos zudumus aprēķināt jau ir daudz sarežģītāk. Tas ietver lineāros (spiediena zudumi caurulēs) un vietējos (spiediena zudumi sistēmas elementos, veidgabalos – līkumi, sazarojumi, sašaurinājumi, paplašinājumi, dažādas nozīmes vārsti un ventiļi u. c.) hidrauliskos zudumus. Lineārie zudumi vidēji svārstās no 400 līdz pat 2300 Pa/m. Tas, protams, ir atkarīgs arī no ūdensapgādes sistēmas izvēlētā caurules materiāla un iekšējās sieniņas relatīvā raupjuma. Katrā līkumā spiediena zudumi var būt ap 170–400 Pa, atzarojumos vietējie zudumi var sasniegt pat 950 Pa. Šie skaitļi, protams, ir stipri aptuveni, jo būtībā vietējo hidraulisko zudumu aprēķins ir atkarīgs no pielietotā materiāla, veidgabala konstrukcijas un šķērsgriezuma izmēra, kas veido vietējās pretestības koeficientu, tāpat svarīgi zināt arī plūsmas daudzumu un ātrumu.

To visu zinot,

ir iespējams aprēķināt vietējos hidrauliskos zudumus, bet parādiet man kaut vienu praktisko latvieti, kurš kaut ko tādu pat iedomāsies darīt pašrocīgi! Visdrīzāk – neviens.

Mūsdienās šādus aprēķinus veic projektētāji ar specializētu aprēķinu programmu palīdzību, bet praktiskais latvietis iet un izvēlas sūkni uz dullo vai uz aptuvenu datu pamata iet pie veikalu konsultantiem un tādējādi kopīgiem spēkiem cenšas izvēlēties aptuveni piemērotāko risinājumu. Visbiežāk gala lēmums jāpieņem un atbildība jāuzņemas pārdevējam, konsultantam, tātad jūsu sūkņa risinājums ir atkarīgs no tā, cik zinošs un profesionāls cilvēks jums patrāpīsies un ar kādu motivāciju. Motivācija diemžēl var būt arī “ka tikai kaut ko notirgot”, neizprotot reālo situāciju un apstākļus. Gala rezultāts būs kā loterijā, neprognozējams. Var paveikties, bet var arī nepaveikties.

Piebildīšu, ka

normāli ir, ja sūknis nostrādā 10–15 gadus, tātad, ja sūknis beidz savu eksistenci stipri īsākā laika periodā, tad ir jāmeklē šīs problēmas cēlonis.

Visbiežāk tas ir nekorekti noteikts sūkņa darba punkts, jo, sūknim ilgstoši strādājot ārpus ražotāja ieteicamās darba zonas, ilgtermiņā rodas dažādi bojājumi, kas pāragri noved pie sūkņa dzīves cikla beigām.

Kur novietot sūkni?

Ar to, ka zināms sūkņa darba punkts, vien nepietiek, svarīgi ir saprast, kur sūknis tiks novietots, proti, iegremdēts ūdenī vai uzstādīts speciāli sagatavotā akas grodā vai sūkņa mājā, vai kādā tehniskajā telpā. No tā ir atkarīga sūkņa konstrukcija un izpildījums. Tāpat ir svarīgi zināt, vai sūknim nepieciešams ūdeni uzsūkt no zemākas vietas, un, ja tā, tad jāsaprot, ka šo lielumu ierobežo vakuums, kā arī sūkņa konstruktīvās īpašības, jo pastāv tāds bīstams riska faktors kā kavitācija, ja tiek pārsniegta sūkņa uzsūkšanas drošības robeža (sūkņu terminoloģijā – kavitācijas rezerve). Sūkni sausajā izpildījumā (neiegremdētu ūdenī) var novietot sūkņa akā, kas var būt zemē ierakts grods, nosiltināts no sāniem un augšas, vai izveidot speciālu sūkņa mājiņu, vai novietot sūkni dzīvojamā mājā vai saimniecības ēkas tehniskajā telpā, kurā apkures periodā telpas temperatūra nekļūst negatīva, lai nerastos sasalšanas risks.

Ja sūknis tiek iegremdēts ūdenī, tad būtībā sūkņa uzdevums ir gana vienkāršs – sūknēt ūdeni uz augšu, un ar šo uzdevumu lieliski tiks galā jebkurš iegremdējamais sūknis – pie nosacījuma, ka tas spēj nodrošināt nepieciešamo celšanas augstumu un brīvo spiedienu ūdens izdales punktā.

Sūkņa izvēle un konstrukcija var būt dažāda atkarībā no tā, kur sūknis tiek ievietots.

Akā ir iespējams likt parastu iegremdējamu sūkni, kas iekarināts trosē vai ķēdē, vēlams, no neitrāla materiāla, kas nereaģē ar ūdeni, piemēram, nerūsējošā tērauda. Ja sūknis tiek ievietots urbumā, tad var izmantot speciālas konstrukcijas urbumos iegremdējamus sūkņus ar daudzpakāpju darba ratiem.

Vēl svarīgi saprast, kāds motors ir sūknim un vai tam ir rotācijas frekvences samazināšanas iespējas (pastāvīgo magnētu motors vai motors ar frekvenču pārveidotāju).

Ja sūknim ir iespējams mainīt rotācijas frekvenci, tas spēs pielāgoties darba punktam un nodrošināt vēlamo spiedienu sistēmā, ko var ieregulēt lietotājs.

Tomēr, ja sūknim nav iespējams mainīt rotācijas frekvenci un tas strādā ar maksimālo jaudu visu laiku, sistēmai papildus ir nepieciešams uzstādīt izplešanās tvertni, kas paredzēta dzeramajam ūdenim.

Izplešanās tvertne ir tas pats, kas izplešanās trauks, spiedtvertne, spiedkatls un hidrofors, tikai ikdienā ir vairāk pieņemts izmantot terminus “hidrofors” un “spiedkatls” tieši ūdensapgādes sistēmās, jo tur šīs tvertnes nodrošina hidraulisko triecienu absorbēšanu un mazināšanu, sūknim ieslēdzoties, kā arī spiediena svārstību izlīdzināšanu. Savukārt izplešanās trauku vai tvertni izmanto apkures un karstā ūdens apgādes sistēmās, kur nepieciešams kompensēt termisko šķidruma izplešanos.

Spiedtvertnes izmērs jāizvēlas atkarībā no ūdensapgādes sistēmas izmēra mājā, kā arī sūkņa darba parametriem, galvenie tvertnes parametri ir maksimāli pieļaujamais spiediens un tvertnes tilpums.

Kas jāņem vērā, izvēloties caurules?

Mūsdienās pieejamais cauruļvadu klāsts ir gana plašs, tomēr jāsaprot, ka ne visas caurules ir sanitāri piemērotas ūdensapgādes sistēmai. Piemēram, melnā tērauda caurules ir aizliegts izmantot ūdensapgādes sistēmā, jo tās tiek pakļautas spēcīgai korozijai un metāla daļiņu nonākšanai ūdens plūsmā lielās skābekļa koncentrācijas ūdenī un ķīmisko procesu dēļ, kas notiek, ūdenim, skābeklim un metālam savstarpēji reaģējot.

Cinkotā tērauda caurules Latvijā drīkst izmantot aukstā ūdens sistēmās, bet tās aizliegts izmantot karstā ūdens sistēmā,

jo pie paaugstinātas temperatūras cinks zaudē savu noturību un skalojas ārā no cauruļu iekšpuses, tādējādi atsedzot melno tēraudu, kas attiecīgi tālāk veidos koroziju un cauruļvada materiāla eroziju. Piemēram, Zviedrijā ir aizliegts izmantot cinkotā tērauda caurules ūdensapgādē, jo tiek saskatīts cinka nonākšanas ūdensapgādes sistēmā risks, bet Latvijā šis materiāls joprojām tiek atļauts, neskatoties uz sanitārajiem riskiem, jo šī metāla caurule gluži vienkārši ir salīdzinoši lēta.

Cits ūdensapgādes caurules materiāls ir nerūsējošais tērauds, un šī ir visdrošākā no visām metāla caurulēm, tomēr

der zināt, ka ir tādas nerūsējošā tērauda caurules, kas var nebūt atbilstošas ūdensapgādei un sanitārajām prasībām, bet der apkures un dzesēšanas sistēmām.

Tāpēc, izvēloties nerūsējošā tērauda cauruli, jāņem vērā AISI kods: 444 ir atbilstošs ūdensapgādes sistēmai, bet 316L un sliktākas kvalitātes caurules un veidgabali nav piemēroti ūdensapgādes sistēmai. Protams, jāsaprot, ka kvalitatīva nerūsējošā tērauda caurule būs nesalīdzināmi dārgāks risinājums salīdzinājumā ar citiem materiāliem.

Vēl viens metāla caurules variants ūdensapgādes sistēmai ir vara caurule. Šis ir labs risinājums vietās, kur ir stabils ūdens pH līmenis,

vislabāk, ja tas ir ap 7, jo tāds pH līmenis palīdz izveidot speciālu aizsargkārtu vara caurules iekšpusē, kam ir antibakteriāls efekts.

Skābs ūdens (pH<7) vai ūdens ar paaugstinātu karbonātu jonu saturu un pH>7 var reaģēt ar vara cauruli, kā rezultātā palielinās vara koncentrācija ūdenī. Nedaudz paaugstināta vara koncentrācija ūdenī pieaugušam un veselam cilvēkam nav kaitīga. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu prasībām Nr. 671 no 14.11.2017, maksimāli pieļaujama norma ir 2 mg/l. Tomēr, koncentrācijai palielinoties, var mainīties dzeramā ūdens garša un krāsa, un ilgtermiņā ūdens lietošanas rezultātā palielinās veselības riski. Arī cenas ziņā vara caurules ūdensapgādes sistēmai nav no lētākajiem variantiem.

Ūdensapgādes sistēmās ļoti plaši tiek pielietotas plastmasas un kompozītmateriālu caurules, piemēram, kausējamās polipropilēna (PPR) caurules, kā arī presējamās daudzslāņu caurules.

PPR cauruļu lielākais mīnuss ir to lielā termiskā izplešanās, kas nepareizas montāžas gadījumā (un tādu ir ļoti daudz) rada gan vizuāla rakstura problēmas, ja caurules vietām ir montētas atklātā veidā, gan konstruktīvas problēmas vietās, kur nav izbūvēti termiskie kompensatori, vai vietās, kur ir nepareizi uzmontēti cauruļvadu stiprinājumi. Presējamām daudzslāņu caurulēm termiskā izplešanās ir krietni mazāka, kā arī to montāža ir ātrāka un vieglāka nekā kausējamām caurulēm, tomēr arī presējamo cauruļu sistēmai ir savi mīnusi, un tie ir sistēmas veidgabali, kuros veidojas strauji sašaurinājumi, kas rada lielus vietējos spiediena zudumus, un tie ir jāņem vērā, aprēķinot kopējo nepieciešamo sistēmas sūknēšanas augstumu.

Cenas ziņā privātmājai (mājas iekšpusē) izdevīgākais variants ir izvēlēties daudzslāņu presējamo sistēmu, arī sanitārās prasības šo cauruļu gadījumā tiek ļoti labi izpildītas.

Posmā no akas līdz sūknim, ja tas novietots ārpus akas, piemēram, kādā tehniskajā telpā, visbiežāk liek polietilēna (PE) cauruli, kam ir labas fizikālās īpašības un noturība ierakšanai dziļi zem zemes.

Izvēloties PE caurules, vēlams ņemt vērā caurules specifiskos veidgabalus un pārejas, lai varētu savienoties ar sūckārbu (pretvārsts un pretvārsta siets, lai novērstu dažādu daļiņu iekļūšanu sūknī un sistēmā) akas daļā un sūkni - tehniskajā telpā.

Par cauruļu diametriem runājot, tas ir atkarīgs no mājā dzīvojošo ūdens patērētāju skaita, kā arī no ūdens izdales punktu skaita, bet visbiežāk vidēja izmēra mājsaimniecībai pietiek ar DN25 mm (nominālais jeb iekšējais caurules diametrs), kas daudzslāņu, kā arī PE caurulei būs D32 mm caurule (ārējais diametrs, pēc kura klasificē šīs caurules). Lielākām mājsaimniecībām visbiežāk būs par vienu diametru lielāka ievadcaurule, attiecīgi DN32 mm un D40 daudzslāņu caurulei. Ja māc šaubas, par cauruļu diametriem un to klasifikāciju vislabāk ir aprunāties ar jomā zinošiem pārdevējiem.

Raksts tapis sadarbībā ar būvniecības namu "Kurši".