/nginx/o/2022/06/01/14592493t1h4538.jpg)
“Mēs esam jauna ģimene, kas vēlas padalīties ar savu pieredzi par otrās elpas došanu vecai lauku mājai. Ceram vēl kādu iedvesmot nebaidīties un darīt!” - tā sevi piesaka Kristiāna un Emīls Ozoliņi, kuru mājas pārvērtībām var sekot līdzi "Instagram" lapā OzoFamDreamHouse.
No idejas, sēžot Rīgas dzīvokļa dīvānā, līdz viensētas iegādei, Ozoliņiem pagāja aptuveni gads. Viņi atklāj, ka lielā lēmuma pieņemšanas procesā piedzīvojuši plašu sajūtu gammu: "Drosme mijās ar mērķtiecību un bailēm par nākotni. Jo īpaši sākumā, kad gandrīz uz katra soļa sapratām, ka būs nepieciešams nenormāls darbs, mūs sāka mākt šaubas par pieņemtā lēmuma pareizību. Spēja noticēt saviem spēkiem, nebaidīties no izaicinājumiem un nebaidīties riskēt, ir vainagojusies ar to, ka šobrīd dzīvojam savā pleķītī."
Par ēkas vecumu precīzas informācijas nav, bet viensētu var atrast internetā pieejamajās 1921.-1940. gada topogrāfiskajās kartēs. Ozoliņi uzgājuši liecības, ka šī vieta ir bijusi apdzīvota vismaz 100 gadus:
"Profesora Paula Stradiņa dzimtas kokā ap 1895. gadu parādās viensētas kādreizējais nosaukums "Ruduši". Uzzinot faktu, ka māja ir ar savu, lai arī mazo, bet tomēr pievienoto vērtību, vēl jo vairāk gribējām to tieši atjaunot, nevis nojaukt."
Abi sapratuši, ka vēlas savu nākotni saistīt ar atjaunojamu lauku sētu dzimtajā Sēlijā: “Tā kā šajā pusē sludinājumu bija ļoti maz, galu galā izvēle praktiski bija tikai viena. Šī vieta sludinājumu portālā stāvēja ļoti ilgi – gluži kā mūs gaidīdama. Aptuveni 15 gadus mājā neviens nedzīvoja. Plašais pagalms bija zālē un krūmos dziļi ieaudzis, un aiz tā slēpās ceriņiem apaugusi vienstāva māja. Skats, kas pavērās visapkārt, patiesībā bija ļoti tuvu attēliem, kurus pirms tam pētījām sludinājumu portālā,” Kristiāna ieskicē pirmos iespaidus, iepazīstot māju klātienē.
Ģimene atklāj, ka jau pašā sākumā apzinājušies noskatītā īpašuma reālo stāvokli un nelolojuši ilūzijas, ka māju varētu jau tuvākajā laikā apdzīvot.
“Mājas logi bija bez stikliem, visi iespējamie metāli bija izvākti, viss mitrs un tumšs. Taču sajūtas, kas mūs pārņēma, tur atrodoties, bija viennozīmīgas – mēs gribam šeit atgriezties.
Māju apciemojām vairākkārt dažādos gadalaikos, runājot par to, cik forši būtu, ja viss saliktos tā, ka mēs šeit varam palikt.”
2020. gada janvāra sākumā sapnis bija piepildījies – Kristiāna un Emīls beidzot bija ieguvuši māju savā īpašumā. “Stāvējām pagalmā, skatījāmies uz kluso viensētu, kas nu jau bija mūsējā, un baudījām mirkli. Milzīgais prieks mijas ar domām, ka darbiem neredz ne gala, ne malas, taču atpakaļceļa vairs nebija. Tikai uz priekšu!” abi dalās tā brīža izjūtās.
Pirmais gads Ozoliņu viensētā iesākās ar aktīviem tīrīšanas darbiem. Ap māju bija saaudzis tik daudz ceriņu, ka tai nevarēja īsti pieiet klāt. Palīgos pieslēgušies vairāki ģimenes locekļi, kas teju katras brīvdienās nāca talkā, lai palīdzētu attīrīt mājas pagalmu. 2020. gads apņēmīgajam pārim bija zīmīgs ar vēl kādu pavisam īpašu notikumu:
“Organizējām savas kāzas, kuras bijām plānojuši svinēt savas viensētas lielajā šķūnī. Arī tā stāvoklis nebija diez cik labs, tādēļ katras brīvdienas un atvaļinājumi tika izmantoti, lai šķūni pēc iespējas ātrāk atjaunotu un mums būtu vieta, kur uzņemt kāzu viesus.
Lai arī brīžiem šķita, ka nepaspēsim, taču ar lielajiem palīgiem un neizsīkstošo darba sparu kāzas nosvinējām savā viensētā. Tas šķita tik skaisti un nozīmīgi – uzsākt savu stāstu savā stūrītī ar kāzām.”
Tūlīt pēc kāzām jaunlaulātie ķērušies pie mājas atjaunošanas. Tā kā ēka ilgu laiku nebija apdzīvota, tajā bija salīdzinoši maz “mantojuma” no iepriekšējiem iemītniekiem.
Darbi tika sākti ar mājas pamatu atjaunošanu. “Sākotnēji šķita, ka to nemaz nav. Taču patiesībā māja bija tik ļoti nosēdusies, ka pamati atradās krietni zem zemes.
Arī principā visas mājas pirmie divi - vietām pat trīs - vainagi bija bojāti. Bojātākās vietas mājas sienās bija tieši zem logiem.”
"Ļoti labi atceros tās sajūtas, kad, izvērtējot esošo situāciju un gandrīz pie katra pieturpunkta saprotot, ka šis ir sapuvis, šis arī un šis arī ir jāmaina, piezagās lielas bažas. Apbrīnoju vīru, kā viņš vienmēr par visu spēja saglabāt optimismu - "šo varēs sataisīt, ar šo tikšu galā un, ja netikšu, tad izdomāšu risinājumu". Un līdz šim tā arī mums iet, pie katrām grūtībām vīrs prot rast risinājumu," Kristiāna uzteic Emīla pozitīvo attieksmi.
Katras brīvdienas un atvaļinājumus Ozoliņi pavadīja nebeidzamos remontdarbos, lai ātrāk padarītu māju apdzīvojamu, jo nu jau tam bija vēl jaudīgāka motivācija: “Īsi pēc kāzām uzzinājām par bērniņa pieteikšanos, līdz ar to mums jau bija zināms aptuvenais laiks, kad vēlamies ievākties vismaz daļēji apdzīvojamā mājā – 2021.gada pavasaris/vasara.”
Kristiāna atzīst, ka lielāko daļu darbu paveicis vīrs, ik pa laikam pieaicinot palīgos ģimenes locekļus. Smagais darbs atmaksājās - 2021.gada vasaras vidū ģimene varēja svinēt Jurģus. “Šobrīd ir izremontēta aptuveni puse mājas: atvērtā tipa virtuve ar viesistabu, higiēnas telpa un apkures telpa. Savu iznācienu gaida mūsu un dēliņa guļamistaba,” - Kristiāna atskatās uz paveikto, atklājot nākotnes plānus.
Redzot šobrīd paveikto, ciemiņi mājas saimniekiem bieži izsakot komplimentus gan par acij tīkamo rezultātu, gan par pievienoto vērtību: “Nākas dzirdēt arī to, ka esam lieli drosminieki un malači. Lai arī citu acīs esam izdarījuši milzīgu darbu, paši īsti tā nejūtamies. Mēs vienkārši strādājām un darījām lietas, kas noveda pie gardiem augļiem. Tikai darot, lietas iet uz priekšu!”
Sākot mājas pārbūvi, Ozoliņu plāns nebija to atjaunot maksimāli tuvu oriģinālam.
“Mēs sevi neredzējām, dzīvojot koka sienās un ar malku kurināmās ķieģeļu plītīs,”
viņi godīgi atzīst, “mēs sevi redzējām lauku viensētā, ar tās vēsturi, pieredzes bagātajām sienām un, galvenokārt, ar šīs vietas īpašo auru.”
/nginx/o/2022/05/31/14591031t1h1125.jpg)
Daudzi “zinātāji” teikuši, ka šādu māju vienkāršāk būtu nojaukt un uzcelt no jauna, bet Kristiāna ar Emīlu paļāvušies uz savām sajūtām: “Jā, iespējams, ka tā būtu bijis vienkāršāk, bet šāda lēmuma gadījumā mums būtu nepieciešami lieli iekrājumi vai ilgstošas kredītsaistības. Tas nebija mūsu variants.”
Kristiāna uzskata, ka viss nebūtu bijis iespējams bez Emīla čaklajām rokām un zināšanām: “Tā kā vīrs ir ļoti izdarīgs un gudrs, mums ir izdevies ātrāk nekā gada laikā kopš pirmajiem darbiem apdzīvot savu māju un ietaupīt ļoti daudz naudas uz tādiem darbiem kā apkures sistēmas uzstādīšana, grīdu betonēšana, kosmētiskā remonta veikšana un pat virtuves iekārtas izgatavošana.”
Kaut gan mājas atjaunošana ir laikietilpīgs un grūts darbs, ģimene nevienu mirkli nav nožēlojusi savu lēmumu.“Dzīvojot šeit, baudot vakaru mieru, dzērvju dziesmas un fantastiskos saulrietus, mēs šajā vietā iemīlamies arvien vairāk. Šis ir mūsu līdz šim trakākais, bet tai pašā laikā fantastiskākais piedzīvojums. Ceļš uz mērķi nav viegls, bet katra ziedotā stunda ir tā vērta.”
“Plānu un darbu mums ir tikpat daudz, cik apņēmības. Brīžiem darbi sokas lēnāk, taču galvenais, ka tie nekad neapstājas un vienmēr iet uz priekšu. Šobrīd esam arī starta stadijā uz nelielu, bet pašiem savu saimniecību.”
Ozoliņu mājas atdzimšanas stāsts joprojām turpinās, un tie, kas vēlas gūt iedvesmoties no darbīgās ģimenes, var sekot līdzi Sēlijas lauku sētas pārvērtībām Instagram profilā OzoFamDreamHouse.
Raksts tapis sadarbībā ar būvniecības namu "Kurši".
:format(webp)/nginx/o/2020/11/03/13452861t1h756d.jpg)