/nginx/o/2021/12/01/14234127t1h89a6.jpg)
2014. gadā Andrijs uz karu Donbasā aizbrauca vienos šortos un sandalēs. Nekā cita viņam nebija. Tieši tāpat kā daudziem citiem brīvprātīgo tūkstošiem, kas devās palīgā cietušajai Ukrainas armijai. Frontē Andrijam draugs uzdāvināja ķiveri. Vismaz kaut ko drošībai. Labu "Shubert" ķiveri. Un, kā toreiz Andrijs uzvilka ķiveri, tā novilka tikai pēc vesela mēneša. Pat gulēja ar ķiveri galvā, izmantojot kā spilvenu.
Andrijs uzskata, ka karš ar Krieviju ir uz ilgu laiku. Rietumu solītos ieročus viņš savām acīm nav redzējis, tāpēc netic ātram kara iznākumam. “Te, kur mēs atrodamies, atnāca Pēteris I un visus iznīcināja, Katrīna izdarīja tieši to pašu. Padomju vara, golodomors, tagad atkal krievi ir klāt.” Andrijs nelolo cerības par mierīgu nākotni, jo pagātne ir pierādījusi pretējo. Savus bērnus viņš audzina par karavīriem, lai viņi būtu gatavi cīnīties, ja vajadzēs. Andrijs uzskata, ka bērniem ir jānodarbojas ar sportu, jāaug patriotiskā vidē, jābūt izglītotiem, kulturāliem cilvēkiem. “Viņiem ir jābūt ar principiem, nedrīkst būt vāji, nedrīkst pārdoties. Bērniem būs jāsaprot, ka ir vērtības, kas ir augstākas par ekonomisko labumu. Lai neizaug tik muļķīgi un uzticīgi, kādi bijām mēs. Ukraina parādīja Krievijai, ka ir vāja. Tāpēc Krievijas armija tagad ir šeit. Nevis Kazahstānā vai Azerbaidžānā, vai kur citur.”