Mikroķirurgs Zemessardzē: Ir jāmācās mērķtiecīgi miera laikā, lai būtu sagatavots brīdim, kad sāksies karš

Lielākā daļa karavīru visbiežāk gūst dažādas ekstremitāšu – roku un kāju – traumas, jo pārējās ķermeņa daļas sargā bruņas. Ir arī citas traumas – krūškurvja, vēdera un galvas. Taču bieži vien šādu traumu gadījumā palīdzība ir jāsniedz nekavējoties uz vietas Ukrainā, lai glābtu dzīvību, tādēļ Latvijā pacientu ar šādām smagākām traumām ir mazāk. 2014. un 2015. gadā Latvijā bija karavīri ar dažādiem ievainojumiem.

“Ir jārēķinās, ka mēs esam salīdzinoši tālu no Ukrainas. Lietuva, Polija, Čehija un citas valstis, kas ir tuvāk Ukrainai, var sniegt savlaicīgāk augsta līmeņa medicīnisko palīdzību rekonstruktīvajā ķirurģijā,” teic ārsts. Viņš norāda – kara medicīna balstās uz dažādiem līmeņiem. Ir akūtā pirmā palīdzība, lai cietušais vispār izdzīvotu, pēc tam tiek apārstētas un sadziedētas brūces, un tad jau mediķi veic sekundāro rekonstrukciju. “Tas ir tas, ko mēs varam Latvijā,” saka Ozols, “atjaunot funkcijas un sniegt rehabilitāciju.” Ārsts pieļauj, ka, turpinoties Krievijas agresijai Ukrainā, ukraiņu skaits Latvijas slimnīcās pieaugs.

Vaicāts, vai ir nācies lietot ārsta profesionālās iemaņas Zemessardzē, Ozols teic, ka ir bijuši gadījumi, kad mācībās tiek traumēti biedri un nekavējoties jāsniedz palīdzība. Reiz kādam no Zemessardzes biedriem bija pleca izmežģījums un ārstam nācās turpat uz lauka ielikt plecu atpakaļ vietā. Kara medicīna no civilās atšķiras tikai ar to, ka ir salīdzinoši daudz cietušo un jālemj ļoti ātri. No ārsta rīcības īsā laika posmā ir atkarīgs tas, vai cietušais izdzīvos vai mirs, skaidro Ozols. “Vairs nav smalku procedūru, tu balsties primāri uz to, lai cietušais izdzīvotu. Un tikai pēc tam domā, kā viņam kustēsies kājas vai rokas. Tās prasības kara medicīnā ir primitīvākas. Tu domā tikai par izdzīvošanu.”

Gulēt skudru pūznī — ārsta piedzīvojumi mācībās

Ozolu nepārsteidza Krievijas atkārtots iebrukums Ukrainā 24. februāra rītā. Viņš jau 2014. gadā un gadu pēc tam, kad iestājās Zemessardzē, bija pārliecināts, ka konflikts Ukrainā tā vienkārši nebeigsies, tas agri vai vēlu turpināsies. “Jā, šie astoņi gadi lielāko daļu sabiedrības nomierināja, viss aizmirsās. Personīgi man tas [Krievijas iebrukums Ukrainā] nebija pārsteigums. Bija zināms, ka karaspēks, kas trīs mēnešus tika izvietots pie Ukrainas valsts robežas, tāpat vien tur neatrodas,” stāsta ārsts.

Viņš novērojis, ka Zemessardzē ir iestājušies daudz jaunu cilvēku, iespējams, viņus piemeklējis lūzumpunkts, līdzīgi kā tas bija Ozolam, kad viņš nolēma stāties dienestā.

“Karadarbība, tas ir ļoti liels stress, tā ir neziņa.

Esi izrauts no ierastās vides, līdz ar to, esot astoņus gadus šajā vidē, tiec pieradināts pie ieročiem, pārzini šāviena un citus trokšņus. Tie vairs nerada satraukumu. Spējas domāt šajās kritiskajās situācijās, spriedzes apstākļos, tie ir tie lielākie ieguvumi, ko Zemessardze dod,” uzsver Ozols.

Ārsts atminas kādu piedzīvojumu no Zemessardzes mācībām. Viņš stāsta, ka reiz viņam ar kolēģiem bija dots uzdevums naktī ar imitācijas spridzekļiem uzspridzināt kādu caurteku. Zemessargi sanesa kastes ar sprāgstvielām vajadzīgajā daudzumā un izvilka vadus. “Mēs apsēdāmies uz kaut kādām zemes kaudzēm, pēc sajūtām šķita, ka tās ir ēkas drupas. Bet nevarēja saprast, jo kaut kas dzēla un kņudināja zem apģērba. Sapratām, ka kaut kas nav īsti labi, bet neko nevarējām darīt, jo bija jābūt pozīcijā, tur, kur pēc komandiera norādēm bija jābūt,” turpina Ozols. Vēlāk zemessargi devās pildīt citu uzdevumu un nākamajā dienā atbrauca atpakaļ, lai tajā pašā vietā ierīkotu slēpni. Taču rīta gaismā viņi pamanīja, kam iepriekšējā naktī bija uzsēdušies. Izrādās – tie bija seši lieli skudru pūžņi. “Mums nekas cits neatlika, kā iekārtoties tajā pašā vietā un ierīkot slēpni nedaudz tālāk. Man bija uzdevums būt priekšējam novērotājam, vajadzēja izlīst ārā no slēpņa, gaidīt un vērot kolonnu. Ziņot, kad tā tuvojas. Es gulēju uz skudru takas, viņas rāpoja pār manu ķermeni, bet pēc trešās stundas jau pieradu, necentos pretoties.” Ozols norāda, ka skudras nedrīkst spiest nost, jo tad no viņām izdalās skudrskābe, pārējās skudras to sajūt un sāk pulcēties tajā vietā. “Bet, ja tu viņas liec mierā, tad viņas tur rāpo apkārt. Tad nāca pērkona negaiss un visas skudras momentā pazuda, paslēpās mājiņā.”

Jebkuras mācības tiek īstenotas pēc iespējas tuvāk reālai karadarbībai. Tādējādi karavīrs tiek radināts pie kaujas situācijas. Ozols apgalvo, ka līdz ar to stress, kas var novērst uzmanību, ir mazāks. Otrkārt, viņš pauž, ka cilvēks zina, kā rīkoties, ne tikai medicīnas, bet arī drošības ziņā. “Tu zini, kā pārvietoties, kā notiek šaušana, kāds ir uzbrukums un kāda ir aizsardzība. Un kara laukā tu spēj izmantot tās zināšanas. Organisms atcerēsies, kā tas notiek.”

Jābūt gataviem "Z" stundai

Reiz mācībās Dobelē Ozols lietainā rudens naktī gulēja teltī kopā ar aptuveni 20 gadus veciem jauniešiem. Tajā brīdī viņš sāka prātot, kādēļ tur atrodas. “Viņi visi ir jaunieši un man tomēr ir vairāk nekā 40 gadu, esmu medicīnas zinātņu doktors, esmu aizstāvējis doktora disertāciju, esmu ārsts, bet sēžu te ar jauniešiem un mēs te karojam,” savas pārdomas atceras ārsts. Lai gan dienests Zemessardzē ir brīvprātīgs, Ozols norāda, ka ir bijuši daži brīži, kad viņš aizdomājies un pieļāvis domu nedoties uz Zemessardzes mācībām. Taču Zemessardzē Ozols redz tikai ieguvumus. “Protams, tiek zaudēts brīvais laiks,” saka ārsts. Viņš stāsta, ka lielākie zaudējumi varētu būt ģimenei, jo zemessargs vienreiz mēnesī nedēļas nogalēs dodas uz mācībām. “Pārējo laiku vari pilnvērtīgi strādāt. Toties iegūsti zināšanas, kas ir būtiskas krīzes situācijās, kad sāksies "X" stunda, bet man labāk patīk teikt "Z" stunda.”

Viņš uzsver – Zemessardze nav pastaiga. “Tā ir pietiekami nopietna lieta, jo ir darbības ar ieročiem, šaušana ar kaujas munīciju. Tas ir nopietns lēmums un izaicinājums. Bet, ja kāds apsver domu stāties, tad es teiktu viennozīmīgi – ir jāstājas.” Viņš uzskata, ka dienests Zemessardzē ir ļoti svarīgs, pirmkārt, valstiskā līmenī, jo valsts būs gatava aizstāvēt sevi, otrkārt, cilvēks būs gatavs krīzes situācijai.

“Protams, nav viegli mainīt savu lēmumu, nomainīt dīvānu pret mežu.

Tas ir grūti. Tas ir pietiekami liels izaicinājums. Bet es teikšu, ka ieguvumu ir vairāk nekā baiļu pārkāpt pāri slieksnim. Pirmajās mācībās es nesapratu pilnīgi neko no militārās struktūras. Biju ielikts vienā no ugunspunktiem, biju ložmetējnieks, un man bija palīgs. Mēs nesapratām neko, no kuras puses kāds nāks un kas notiks. Bet šobrīd manas zināšanas jau ir tādas, ka es varu vadīt uzbrukumus, zinu struktūru, kā tas notiek, kā būtu jāizpilda šādi uzdevumi, iesaistot 40 cilvēkus. Agrāk es neko nezināju, bet septiņu gadu laikā esmu visu apguvis un spējīgs vadīt augsta līmeņa operācijas,” atzīst Ozols.

Ārsts uzskata, ka būtu labi, ja vismaz puse Latvijas iedzīvotāju iestātos Zemessardzē, lai būtu gatavi “Z” stundai. “Tas mazinātu apjukumu, neziņu, ko darīt, kad iestātos “Z” stunda. Nebūtu jādomā, vai ņemt čemodānu un kravāt mantas, ko darīt ar bankas kontu un tā tālāk.” Pieņemot lēmumu stāties dienestā, cilvēks jau zina, ko darīs, sākoties karadarbībai, jo viņš būs iesaistīts Zemessardzes struktūrā, būs Latvijas armijas sastāvdaļa un viņam būs konkrēts uzdevums, ko darīt konkrētajā situācijā, stāsta Ozols, vienlaikus uzsverot, ka

karavīri uz kaujas lauku dodas, pieņemot varbūtību, ka var tikt nogalināti.

Izdzīvošana ir kā blakusprodukts, ja jums paveicas. Un tad ir jautājums, vai jūsu zināšanas un prasmes bija tik labas, lai izdzīvotu.”

Ārsts vēlas, lai mēs katrs sev uzdotu jautājumu: vai es ticu un esmu gatavs aizstāvēt mūsu vērtības – neatkarību, valodu, valsti un demokrātiju? Ozols uzsver, ka ir jāmācās mērķtiecīgi miera laikā, lai būtu sagatavots brīdim, kad sāksies karš.