Viņdien izmetu ar auto nelielu loku pa pilsētu, jo vajadzēja veikalu un pie viena jāsavāc meita no nodarbībām. Iepildīju degvielu – 50 eiro un pat ne puse bākas. Aptiekā pretklepus zāles – 30 eiro. Veikalā šādi tādi sīkumi zupai – vēl mīnus 20. Burtiski uz līdzenas vietas simts eiro izkūpējuši gaisā, bet nopirkts jau tā īsti nekas nav.

Brīžos, kad gribas klasiskā latvietītī sākt sūkstīties par smago dzīvi un to, cik viss slikti, ikreiz sevi nokauninu – es joprojām dzīvoju savā brīvajā valstī, neviens nebombardē manas mājas un neapšauda manu ģimeni un tuvos. Tikmēr dienas braucienā no šejienes izdzimteņu armija ik dienas turpina pastrādāt noziegumus pret cilvēci un iznīcināt visu, kas ukraiņiem dārgs.

Lai cik skumji tas būtu, bet arī kara šausmas vairāk nekā triju mēnešu laikā kļuvušas jau par tādu kā ikdienas normu ziņu virsrakstos. Tās vairs nešokē, nepārsteidz un nesāpina tik ļoti kā kara sākumā. Tas ir slikti un nepareizi, bet tajā pašā laikā arī ļoti cilvēka dabā, jo ir grūti turēt sevi pastāvīgā spriedzē un pienāk brīdis, kad prāts to vienkārši atslēdz.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X