:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Labākajā gadījumā reizi gadā es dodos pie ģimenes ārsta. Man ir palaimējies īpaši neslimot, tomēr reizi gadā nodot asinis un izmērīt asinsspiedienu ir nepieciešamība, ko man vardarbīgi uzspieduši cilvēki, kuriem rūp mana dzīvība. Protams, pie ārsta eju šaušalu pilns. Man no viņiem ir paniski bail. Arī no frizieriem man ir drausmīgi bail, tāpēc nēsāju garus matus. Grūti aprakstāmas ir manas bailes no kaut kādiem masieriem, tāpēc sēžu cauras dienas tāds, ziniet, neizmasēts. Lai nu kā, lūk, stāsts.
Tātad, ar varu esmu iedabūts Gulbja laboratorijā nodot asinis. Kā pastā izņēmis numuriņu, apsēžos un tūliņ ņemos trīcēt. Aiz aizkariņiem redzu rosāmies māsiņu, kas kā vampīrs sūc asinis ārā no cilvēkiem. Pienāk mana kārta. Visas manas asinis ir kaut kur pazudušas, jo esmu bāls kā nāve. Tālu nav arī ģībonis. Man ir nāvīgi bail no asinīm un adatām. Reiz gandrīz tramvajā paģību, kad klausījos podkāstu par sirds operāciju. Savukārt pie zobārsta dzīvi gar acīm paskrienam redzēju brīdī, kad zobārste, rosīdamies pa manu muti, pēkšņi pieaicināja māsiņu un pačukstēja viņai: “Pavei, tik daudz asiņu nekad nebiju redzējusi.”
Lai nu kā, kad manā vēnā ietriecas šļirces adata, krampjaini noraustos. Māsiņa uzreiz prasa, vai tad tik ļoti sāpējis. Nemeloju un godīgi atbildu, ka man ir drausmīgi bail no adatām. Māsiņa uzsit man pa plecu un saka: “Pareizi, no adatām nebaidās tikai otmorozki.”