Viena kokle uz visiem

Brīvdabas muzeja 50. gadatirgus jūnija pirmajā nedēļas nogalē bija svarīgs arī ar to, ka tajā sabiedrībai īpašā daudzinājumā tika parādīta Dižkokle. Tas bija jau otrais daudzinājums – pirmais notika pirms mēneša Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē. Ar ko tik īpaša ir šī patiešām ļoti lielā kokle, ka tai par godu Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisija rīko daudzinājumus? Vispirms gribu teikt, ka daudzinājumi ir tikai kāda liela darba vainagojums, kas sākās pirms diviem gadiem, kad mūsu biedrībā nolēmām, ka kokļu meistara Eduarda (Jāņa) Krauksta mantojums ir jāatgriež apritē. Iesniedzām vairākus pieteikumus VKKF programmās un saņēmām ievērojamu finansiālu atbalstu, kas ļoti stimulēja mūsu jau tā ne mazo vēlmi atgriezt dzīvē šo unikālo tautas mūzikas instrumentu. Pēc daudzinājumiem lūdzu tā dalībniekus un klausītājus teikt labus vārdus Dižkoklei.

RLB priekšsēdētājs Guntis Gailītis

Rīgas Latviešu biedrība pirms laika saņēma brīnišķīgu dāvanu. Kokļu meistara Eduarda Krauksta dēls Viesturs Krauksts dāvināja mūsu biedrībai senu tautas mūzikas instrumentu kolekciju. Biedrības pilnsapulcē, visu mūsu biedru acu priekšā tika parakstīts dāvinājuma līgums par divdesmit koklēm un vēl vislielāko kokli pasaulē, ko sauc par Dižkokli. Vislielāko prieku dāvinājums sagādāja mūsu Folkloras komisijai, kas jau īsteno divus kultūras projektus, kuri nepieciešami, lai atgrieztu dzīvē Dižkokli un parādītu, kā tā skan, pēc iespējas lielākai tautas daļai. Mums kā tautai ir svarīgi, ka senatnes vērtības aktualizējas un mēs redzam, kā jaunieši aizrautīgi koklē, dzied un dejo. Lai skan Dižkokle!

RLB domniece, Folkloras komisijas vadītāja Margita Poriete

Interesentu pilnā zālē, sirsnīgā un atjautīgā atmosfērā notika kokļu mūzikas koncerts, kura galvenais notikums bija Jāņa Krauksta 1947. gada darinātās basa kokles kopijas ieskandināšana, kuru izveidoja meistars Rihards Valters pēc dizainera Pētera Poņņa veidotā rasējuma. Koncertu vadīja Rozīte Katrīna Spīča, to caurvijot ar asprātīgiem uzdevumiem publikai un iesaistot etnomuzikologa Dr. art. Valda Muktupāvela stāstījumu par kokles spēles atdzimšanu 20. gs trīsdesmitajos gados pēc Emīla Melngaiļa ierosmes, kuras ietekmē arī tapusi Dižkokle jeb Bāgs.

Koncerta īpašā viešņa bija vecākās paaudzes koklētāja Maija Cālīte, bet daudzveidīgos kokļu spēlēšanas veidus parādīja jaunie, talantīgi Latvijas koklētāji - Ansis Jansons, Namejs Kalniņš, Zane Sniķere, Madara Lisovska, Dzintars Lipors, Rozīte Katrīna Spīča, Dzintars Spīčs kopā ar Valdi Muktupāvelu.

Dižās kokles spēlei nav skolotāja, jo padomju vara lika pārtraukt Jāņa Eduarda Krauksta darbību un ģimenē tradīcija neturpinājās. Taču šī koncerta dalībnieki parādīja katras savu ceļa meklējumu Dižās kokles dvēseles atdzimšanā – veidos, kā to spēlēt.

Profesors, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels

Kāda notikuma liecinieki mēs bijām 7. maija vakarā Rīgas latviešu biedrības Zelta zālē? Vai tas ir visas pasaules notikums? Jā, jo šāds instruments ir vienīgais ne tikai šajā zālē, ne tikai Rīgā vai Latvijā. Tas ir vienīgais pasaulē. Tas nozīmē, ka šim bāgam nav skolotāja, bet kā lai to spēlē? Katrs instruments saka – dari ar mani tā! Tad nu mēs darījām tā, kā mums priekšā teica dižkokle. Sanāca ļoti dažādi, jo paši mēs esam atšķirīgi kā cilvēki un kā koklētāji. Rezultāts ir tāds, ka mēs tagad esam jaunie bāga skolotāji un, ja kāds vēlas iemācīties spēlēt, tad var meklēt to, kura maniere patīk vislabāk.

Tautas muzikantu biedrības valdes locekle Iveta Dukaļska

Ikkatrs tautas mūzikas instruments ir svarīgs priekš nākošajām paaudzēm. Dižā kokle, šķiet, savu lietojumu pagātnē nebija tā īsti atradusi, taču caur atjaunoto instrumenta kopiju mēs nolasījām kāda muzikanta un instrumentu meistara sapni - kā būtu, ja šāds instruments tiktu lietots. Zinot vēsturisko kontekstu un izmaiņas ideoloģijā ap 20. gs. 50. gadiem, domāju, ka bāgs varētu būt priekštecis šobrīd mūzikas skolās spēlētajām koncertkoklēm. Šobrīd bāgs ir tomēr vairāk kā atgādinājums tam, cik izdomas bagāti un radoši ir bijuši tautas muzikanti un instrumentu meistari.

Biedrības “Mans tautastērps” valdes locekle Evita Lisovska

Dižkokles daudzināšanas un ieskandināšanas pasākums bija unikāls un vēsturisks notikums koklētāju dzīvē. Muzikanti parādīja, ka bāga skanējums spēj būt tik dažāds, atbildot uz katra koklētāja pieskārienu. Milzīga pateicība šī īpašā instrumenta glabātājiem, atradējiem un atjaunotājiem! Dižkokles ieskandināšanas pasākums priecēja ar sirsnīgo atmosfēru un iespēju satikties domubiedriem.

Dizaineris, izstādes “Krauksts, Korāts, Kokle” veidotājs Pēteris Ponnis

Izstādi "Krauksts, Korāts, Kokle" veidojām kā pagodinājumu un veltījumu gan instrumentiem gan meistariem, tas bija izaicinājums atklāt visu Krauksta mūzikas instrumentu kolekciju, ar uzsvaru uz Dižkokli un reizē dot ieskatu viņa un Pētera Korāta dzīvēs ar interaktīvām planšetēm, un tas izdevās lieliski, no apmeklētājiem bija negaidīti labas atsauksmes un interakcija ar Jauno Dižkokli. Vēsturisks notikums kombinācijā ar pasaules pirmatskaņojumu.

Projekta “Dižā kokle” vadītāja Dace Paegle

Mūsu biedrības projekts "Dižā kokle" brīnišķīgi pierāda, kā senu un piemirstu instrumentu var atdzīvināt un integrēt mūsdienu mūzikas un kultūras norisēs. Paldies projekta komandai par radošajām idejām un to piepildījumu, radot unikālu rezultātu!

Kokļu meistara Jāņa Eduarda Krauksta dēls Viesturs Krauksts

Domāju, ka tēva ideja par bāgu kā tādu ir fantastiska un tagad pastāv iespēja, kā bāgs var būt iekļauts kokļu orķestru veidošanā un, protams, arī solo spēlēšanā. Pilnīgi piekrītu prof. Muktupāvela teiktajam, ka pats instruments jau saka, kā viņu ir jāspēlē. Tātad mums ir teicami speciālisti, kas to varēs izdarīt, un latvieši tomēr ir muzikāla nācija, to rāda viss koklētāju kolektīvs bāga reprezentācijas pasākumā un arī publikas izpratne un līdzdalība dziedošo koklētāju uzstāšanās laikā. Liels paldies īstiem latviešiem, ka tādi vēl ir! Lai dzīvo kokle un visa latviešu tauta!

Koklētāja, daudzinājuma dalībniece Madara Lisovska

Šis koncerts deva brīnišķīgu iespēju gan pašai spēlēt, gan ieklausīties citu koklētāju iemīļotajās tehnikās. Un, nenoliedzami, koncerta skaistums radīja vēlmi turpināt pilnveidoties, lai varētu atkārtot šo burvīgo pieredzi.

Kopas “Vilki” vadītājs Edgars Lipors

Ar ģimeni apmeklējām Dižkokles daudzinājumu un bijām ļoti patīkami pārsteigti. Vispirms par pašu bāgu – tāda kokle ir vienreizēja latviešu materiālās un nemateriālās kultūras mantojuma pērle. Apbrīnoju meistaru, gan Krauksta, gan Valtera, uzņēmību un radošo garu. Turklāt kas par skaņu! Kaut ko tādu radīt un spēt atkārtot darināšanu no jauna ir sasniegums, ar ko varam lepoties. Bijām pārsteigti par publikas lielo atsaucību, pats palīdzēju nest krēslus, jo apmeklētāju skaits bija ievērojami lielāks par plānoto. Koncerts bija interesants ar to, ka redzējām tik jaudīgus jauniešus, ar dažādām spēles manierēm un tehnikām. Lepojos, ka arī mūsu dēlu Dzintaru daudzinājuma vadītāja Rozīte uzaicināja piedalīties. Lai dižkokle skan ne tikai Latviešu biedrības namā, bet to dzirdam visā Latvijā! Paldies visai komandai par izcilu veikumu Latvijas labā!

Koklētāja, Valmieras Kultūras centra “Etno kokļu kopas” vadītāja Zane Sniķere

Dižkokle. Dažiem varētu šķist, ka tas jau nekas dižs nav - liela kokle ar basa funkciju, tomēr man kā koklētājai tas ir liels notikums. Kokļu “ģimene” iegūst jaunu krāsu un basa funkcijas vietā nav jāmeklē cits instruments - tagad ir pašiem savs!

Es ceru, ka šī nebūs vienīgā šāda kokle! Es ticu, ka pienāks laiks, kad dižkokle būs atradusi savu vietu koklētāju vidū.

Koklētājs, kokļu spēles studijas “Kokļu mežs” vadītājs Ansis Jansons

Dižkokles koncerts bija tāds tautas mūziķu augstākā līmeņa pasākums. Riktīgi foršā un labā nozīmē. Tas, šķiet, bija pirmais lielais koklētāju komūnas pasākums kopš kovida sākuma. Man bija liels prieks satikt tautas mūzikā ieinteresētus cilvēkus un liels prieks arī spēlēt un satikt visus koklētāju draugus un parunāties. Žēl, ka nesanāca īsti satikt meistaru Rihardu. Viņš ieradās koncerta laikā, bet man atkal uzreiz pēc koncerta bija jādodas projām.

Par pašu dižo kokli... Neeeeeez. Pēc tiem instrumentiem izskatās, ka Krauksts bija eksperimentētājs, kā, piemēram, Guntis Niedoliņš. Nezinu, cik tur paliekošas ietekmes mūsdienu koklēšanā kā Heņķim, Poriķim vai Vucinam. Vēlu turpmākas veiksmes un lai dižkokle vēl sevi parāda plašākai publikai.

Folklorists, latviešu un japāņu mitoloģijas pētnieks Uģis Nastevičs

Dižkokles jeb bāga ieskandināšana Rīgas Latviešu biedrībā ir liels notikums ne tikai latviešu kultūras un kokļu mūzikas cienītājiem. Šajā svētku reizē apbrīnoju jauno koklētāju virtuozitāti, bet visvairāk mani saviļņoja Maijas Cālītes izjusti un dzidri ieskandinātā garīgā stīga ar Dieva dziesmām. Gandarījums par mūsu koklētprieka tradīcijas attīstību arvien jaunās skaņās, līdztekus saglabājot tā garīgo ievirzi un kodolu. Lai Dižkokle nebeidz pārsteigt klausītājus un iedvesmo koklēt gan svētkos, gan ikdienā!

Koklētāja, Dižkokles daudzinājuma vadītāja Rozīte Katrīna Spīča

Dižkokles daudzinājums sākās ar vairāku jauno koklētāju prezentācijām, bet pirms viņiem uzstājās Maija Cālīte, kuras koklētājās stāžs ir vislielākais valstī. Katram koklētājam bija sava odziņa, un tik laba odziņa, ka katrs ar savu kokles spēli spēja piepildīt Zelta zāli. Savukārt skatītāji priekšnesumus novērtēja ar vētrainiem aplausiem. Protams, mans kā daudzinājuma veidotājas un vadītājas vislielākais gandarījums ir par to, ka mēs spējām iekustināt klausītāju sirdis un dvēseles. Paldies Kraukstu ģimenei, kas mums saglabāja bāgu un citus meistara darinātos instrumentus! Paldies visiem, kas atbalstīja mūsu idejas! Rezultāts ir pārsteidzošs, pozitīvs un rosinošs.

FOTO: DIŽKOKLES STĀSTS

Izziņai:

Eduards (Jānis, Johans) Krauksts (1896–1969) pagājušā gadsimta vidū darināja kokles un citus tautas mūzikas instrumentus. Viņš bija 7. Bauskas strēlnieku pulka 4. rotas rakstvedis, kurš pēc Inčukalna kaujām 1916. gadā nokļuva vācu armijas gūstā un brīnumainā kārtā izglābās no nošaušanas. Jau 1. Pasaules kara laikā laikos Eduards sāka pierakstīt latviešu strēlnieku dziesmas un aprakstīt dejas. Ar šo folkloras vākumu varam iepazīties garamantu arhīvā.

Ražīga bija Krauksta sadarbība ar koklētāju Pēteri Korātu, no kā Eduards apguva kokļu būves pamatus un smēlās iedvesmu kokļu ansambļa vai pat orķestra izveidei. Apskatot viņa atstāto mantojumu, redzam, ka meistars meklēja un atrada seno skaņurīku modernizēšanas iespējas. Vislielākais viņa panākums ir Dižkokle jeb bāgs. Dižkokle tapa Aizputē tieši pirms 75 gadiem un vairākus gadus bija tas mūzikas instruments, ko pats meistars spēlēja Kraukstu ģimenes koklētāju ansamblī. Diemžēl ansamblim nebija garš mūžs, padomju vara aizliedza tā darbību. Krauksta darinātie mūzikas instrumenti tika paslēpti kādas mājas bēniņos. Tagad visu kolekciju Kraukstu ģimene nodevusi kā dāvinājumu Rīgas Latviešu biedrībai, lai veicinātu jaunatnes interesi par kokļu darināšanu, spēlēšanu un pat modernizēšanas centieniem.