Uzspēlēsim spēli – es nosaukšu virkni cilvēku, bet jūs mēģināsiet uzminēt, kas viņus visus vieno. Ivans Ribakovs, Edmunds Teirumnieks, Ainars Bašķis, Aldis Blumbergs, Jānis Cielēns, Inga Goldberga, Ieva Krapāne, Vladimirs Nikonovs, Normunds Žunna, Ēriks Pucens. Un tagad tā pavisam godīgi – cik daudziem no jums bija nepārprotami skaidrs, ka visi minētie ir 13. Saeimas deputāti?

No vienas puses, negribas noniecināt kāda paveiktos darbus un ticu, ka gan jau vairāki no uzskaitītajiem ir čakli un darbīgi deputātu aroda meistari. No otras puses – es praktiski dzīvoju ziņu portālā un nepārtrauktas informācijas plūsmā, bet ir sajūta, ka šos vārdus lasu pirmo reizi.

Tie ir vārdi, kurus parasti var ieraudzīt reizēs, kad tiek virzīti kādi grozījumi likumos. Un ieraudzīt tos var kaut kur apakšā un beigās – aiz visu atpazīstamo un populāro deputātu vārdiem.

Protams, visi nevar būt harismātiski sociopāti, populistiski bļauri vai sūrākie taisnības cīnītāji, kas regulāri gozējas ziņu virsrakstos un ieguvuši ja ne cieņu un apbrīnu, tad vismaz atpazīstamību vēlētāju vidū. Bet kā iespējams panākt to, ka tevi vispār praktiski nekur nepiemin? Varbūt tā ir mērķtiecīga izvairīšanās no uzmanības.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X