Kūdras lielvalsts Latvija ⟩ Nav zināms, cik daudz kūdras Latvijā pieejams

Lai gan pamatnostādnes var uzskatīt par pareizu soli visaptverošas politikas izstrādē, daudzas būtiskas problēmas līdz šim nav atrisinātas. Citiem vārdiem, kūdras politikai, lai gan ekonomiski nozīmīgai, līdz šim nav pievērsta pietiekami liela uzmanība, tādējādi šobrīd nav nedz ekonomisko resursu, nedz kapacitātes, lai atrisinātu vienu no būtiskākajām problēmām – apzināt reālos pieejamos kūdras apjomus Latvijas teritorijā.

Kūdra ir Latvijas apdraudētā nafta?

Viens no problēmām, kas uzskaitīta pamatnostādnēs, ir institucionālā sadrumstalotība. Lai gan tajās norādīts, ka Latvijā politikas īstenošanu pārrauga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), daudzviet pieminēta arī Zemkopības un Ekonomikas ministrija. Katrai no tām ir savs uzdevums, lai līdz 2030.gadam savestu kārtībā kūdras politiku Latvijā. Līdz šim gadam VARAM bija jānāk klajā ar idejām, kā "pilnveidot kūdras nozares valsts pārvaldību, mazinot iesaistīto institūciju skaitu un ceļot to kapacitāti".

Par VARAM lomu kūdras politikā liecina arī kas cits. Proti, divas galvenās iesaistītās institūcijas kūdras politikā ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) un Valsts vides dienests (VVD) - abas atrodas VARAM pakļautībā.

Lai uzņēmējs iegūtu atļauju sākt derīgo izrakteņu, šajā gadījumā kūdras, ieguvi, ir jāiziet garš un birokrātisks process caur abām minētajām iestādēm.

VVD galvenā atbildība saistīta ar licenču izsniegšanu. Tā ir institūcija, kura arī pārrauga, vai ar licenci saistītie noteikumi tiek ievēroti, proti, vai tiek iegūts tikai atļautais kūdras daudzums un netiek pārsniegta rakšanas platība. Taču, ja ieguves platība nepārsniedz piecus hektārus, tad saskaņā ar normatīvajiem aktiem nav vajadzīga VVD licence, bet gan vietējās pašvaldības atļauja.

Šobrīd saskaņošanas procesā ir likumdošanas izmaiņas likumā “Par zemes dzīlēm”, portālam TVNET pavēstīja VARAM sabiedrisko attiecību nodaļā. Neminot konkrētas detaļas, ministrijā skaidroja, ka to primārais mērķis ir mazināt institucionālo sadrumstalotību, kā vienīgo piemēru minot, ka ministrijas piedāvājums ir visiem, kas vēlas nodarboties ar kūdras ieguvi, iegūt licenci VVD.

Likums nosaka, ka licenci kūdras ieguvei var izsniegt uz laiku līdz pat 75 gadiem. Vienlaikus tur noteikts, ka VVD ir pienākums vismaz reizi 25 gados pārbaudīt izsniegtās licences nosacījumus un nepieciešamības gadījumā tos labot.

Likumā gan nav precizēts, kādi ir "nepieciešamības gadījuma" apstākļi, kad nosacījumi būtu jāpārskata.

Laika posmā no 2018. līdz 2022. gadam VVD izsniedzis 48 kūdras ieguves atļaujas, no kurām vairākums - 33 - ir atjaunotās licences. Konkrēti neprecizējot apstākļus, kādos licences atjaunotas. Kopumā, saskaņā ar VARAM sniegto informāciju, Latvijā līdz šim licences ir izsniegtas 62 personām un uzņēmumiem. Kopējā kūdras ieguves platība šā gada sākumā sniedzās nedaudz pāri 25 tūkstošiem hektāru.

Procesu sarežģī visas nepieciešamās saskaņošanas starp kūdras ieguvēju un VVD. Galarezultātā ir apgrūtināta ne tikai kūdras ieguves sākšana, bet arī vienotas valsts stratēģijas izveide. Kamēr VVD nodarbojas ar saskaņošanu un licenču izsniegšanu, LVĢMC pārraudzībā ir kopējā pieejamā kūdras apjoma uzskaite Latvijā.

LVĢMC veic apkopojumus par pieejamajiem kūdras atlikumiem Latvijā katru gadu. Tomēr skaitļi ir svārstīgi, piemēram, 2018.gada pārskatā norādīts, ka izpētītās kūdras atlikums 2019.gada 1.janvārī ir 120 tūkstoši tonnu, savukārt 2019.gada pārskatā norādītais atlikums uz to pašu datumu ir par 40 tūkstošiem mazāks.

Portāls TVNET sazinājās ar LVĢMC, lai skaidrotu, kāpēc bilancēs ir šādas atlikumu svārstības. Kā norāda Sanita Pelēķe, LVĢMC sabiedrisko attiecību speciāliste, kopš 2019.gada ir mainīts bilancē iekļauto atlikumu aprēķins. “Par bilancēm līdz 2018.gadam aprēķins tiek veikts no atradnes vai tās daļas krājumiem. Bilancē ietvertas tikai tās atradnes vai to daļas, kurās attiecīgajā gadā veikta ieguve,” skaidro Pelēķe.

Kamēr kopš 2019.gada aprēķins tiek veikts no izsniegtā ieguves limita apjoma, proti, no limita, kas norādīts izsniegto licenču pielikumā.

Tāpat Pelēķe atklāj, ka šādas izmaiņas veiktas ar mērķi, lai atvieglotu derīgo izrakteņu ieguves kontroles funkcijas, kā arī tādā veidā tiek veicināta zemes dzīļu izmantošanas caurskatāmība. Viņa bilst, ka informācija, par katru kūdras atradni, kurā izsniegta atļauja kūdras ieguvei, pieejama detalizēta informācija. Tajā apkopoti visi svarīgākie dati, tostarp arī kūdras atradņu dokumentācija.

Te arī iezīmējas problēma valstiskā līmenī. Kopējos kūdras atlikumus valstī uzskaitīt ir teju neiespējami, jo šobrīd nav vienotu normatīvo aktu vai institucionālās kapacitātes, lai varētu ko tādu nodrošināt. Tāpat arī problēmas apkopot kūdras atlikumus valstī rada privātīpašumi. Kūdras atlikumi Latvijā ir ievērojami, un pēc aptuvenām aplēsēm katru gadu tie pieaug par aptuveni 800 tūkstošiem tonnu. Ieguves apjomi gan ir salīdzinoši līdzīgi no gada gadā. Piemēram, 2018.gadā, pēc LVĢMC aprēķiniem, tika iegūts aptuveni 1,3 miljonu tonnu kūdras, kamēr 2020.gadā 1,1 milj. tonnu.

Tā kā nav apzināts, cik daudz kūdras Latvijā patiesībā ir, nevar arī noteikt, cik ātri kūdra Latvijā atjaunojas. Tāpat arī nav vienotības, kāds ir kopējais katru gadu iegūstamās kūdras apjoms, lai tā pietiekami ātri atjaunotos. VVD izsniegtajā licencē pievienots pielikums, kurā norādīts, cik daudz kūdras konkrētajā atradnē drīkst iegūt.

Kā TVNET apstiprināja institūcijā, viņi arī seko līdzi un uzrauga, vai ieguves apjoms nepārsniedz noteikto, – neprecizējot gan, kā tieši tas notiek.

Kā TVNET skaidro Latvijas kūdras asociācijas (LKA) priekšsēdētāja Ingrīda Krīgere, būtiska problēma pieņemtajās pamatnostādnēs ir neziņa par kopējo kūdrāju/purvu platību, jo beidzamie dati ir iegūstami no 1980.gada Kūdras fonda. “Kā mēs varam plānot dabas aizsardzībai atvēlamās platības vai saimnieciskajai izmantošanai atvēlamās, , ja mēs precīzi nezinām, cik lielas purvu platības Latvijā ir.” skaidro Krīgere.

Tāpat viņas ieskatā būtiska problēma ir esošā SEG emisju uzskaites metodoloģija par kūdras radītājām emisijām. Tajā pieņemts, ka kūdras ieguves procesā notiek tūlītēja oksidācija, izdalās 100% kūdrā esošais ogleklis. Netiek ņemts vērā, ka kūdrā esošais ogleklis ilgstoši saglabājās kūdras produktos, piemēram substrātos. Pašreizējā uzskaite būtu piemērojama, ja kūdra 100% tiktu dedzināta. Saskaņā ar viņu, kūdras izmantošana ir kritiski svarīga vairākām nozarēm, piemēram, dārzkopībai un mežsaimniecībai. Uz jautājumu, vai LKA nav pasūtījusi šāda veida pētījumus, viņa atbild, ka asociācija ir piedalījusies ES līdzfinansētos projektos un pasūtījusi arī pētījumu Rīgas Tehniskajā universitātē.

Šādu jautājumu uzdevām arī VARAM, kuri apgalvoja, “šādi specifiski pētījumi nav veikti pēdējā laikā”. Vienlaikus ministrija uzsvēra, ka, sākot kūdras ieguvi lielākos apjomos, saskaņā ar esošajiem normatīvajiem aktiem uzņēmējam ir pienākums veikt novērtējumu par ieguves ietekmi uz vidi.

Taču problēma ir ne tikai Latvijas kontekstā, jo, raugoties plašāk, kūdras ieguve pasaulē pārsniedz tās atjaunošanās spējas. Tāpat arī kūdras ieguve tiek uzskatīta par vienu no siltumnīcas efekta gāzu emisijas avotiem, turklāt tās ieguve degradē purvu vidi un ekosistēmu kopumā. Pavisam nesen Latvijas Universitātē izstrādāts pētījums par bezkūdras augsnes ielabotāju.

TVNET sazinājās ar vienu no pētījuma autorēm Zani Vincēviču-Gaili, kura norādīja, ka nav viena materiāla, ar kuru varētu aizstāt kūdru, taču tas nenozīmē, ka nav alternatīvu, kuras izmantot kā augsnes bagātinātājus vai substrātus. "Pētījumā izstrādājām pelnu-sapropeļa granulas," skaidro Vincēviča-Gaile. Lai gan tie nav atjaunīgie dabas resursi, arī sapropelis Latvijā ir pieejams lielos daudzumos, bet to izmanto salīdzinoši maz.

"Galvenokārt tāpēc, ka sapropelis ir smagāks par kūdru un tā transportēšana ir grūtāka, līdz ar to - dārgāka," stāsta pētniece.

Vienlaikus pētniece uzsver, ka šis pētījums parāda, ka kūdras aizstāšana nav neiespējama, kā nereti uz to norāda. “Šim augsnes ielabotājam nav visas kūdras augsnes bagātināja īpašības, taču tas ir solis uz priekšu, lai tādu atrastu,” skaidro pētniece, uzsverot, ka līdzīgi pētījumi notiek daudzviet. Tādējādi jādomā, ka pēc kāda laika, iespējams, tiks radīts augsnes bagātinātājs, kuram ne tikai piemitīs kūdras īpašības, bet tā ražošana neatstās negatīvu ietekmi uz dabu.

Vincēviča-Gaile pauž pārliecību: lai sasniegtu tādu pašu efektivitātes līmeni kā kūdrai, vēl ir nepieciešams laiks.

Pētniece uzsver, ka viņu izstrādātais augsnes ielabotājs ir pozitīvs solis īstajā virzienā, taču viņa nevarēja atbildēt, vai tas ir izdevīgākais. “Kūdru ir vieglāk transportēt, kā arī ieguves process nav tik sarežģīts kā izstrādāt šo ielabotāju,” norāda pētniece. Viņa gan ir cerīga, ka, turpinot darbu, izdosies atrast visiem izdevīgāko un dabai draudzīgāko risinājumu.