Kur pazūd Alpu kalnu sniegs jeb klimata pārmaiņu mistērija

Šo neatgriezenisko procesu ekosistēmā dēvē par “zaļošanu”, un tas rodas klimata pārmaiņu rezultātā.

Pētījumā, kas publicēts akadēmiskajā izdevumā “Science”, atainoti dati pirms 38 gadiem – kosmosa satelītattēli no šiem Eiropas kalniem salīdzinājumā ar mūsdienām.

Bāzeles Universitātes ekoloģe Sabīne Ramfa vietnei “AFP” sacīja, ka tik straujas pārmaiņas Alpu kalnu ainā ir pārsteidzošas.

“Zaļošanas” fenomens ir plaši novērojams aiz ziemeļu polārā loka, taču šobrīd tas izplatīts arī plašos kalnu reģionos – abos gadījumos ledāju un sniega segas kušanas procesi ir straujāki nekā citviet pasaulē.

Pētnieki salīdzināja rezultātus dažādās vietās aptuveni 1700 metrus virs jūras līmeņa, izņemot mežus un lauksaimniecībā izmantojamās teritorijas.

Tiesa, satelītattēlos ir redzami tie kalnu reģioni, kuros sniega sega ir pilnībā izzudusi, taču viena no pirmajām klimata pārmaiņu negatīvajām iezīmēm ir tieši sniega segas biezuma samazināšanās, kas nav reģistrējama ar šo novērošanas metodi.

Otra “zaļošanas” iezīme – minētajos reģionos par 77% pieauga hlorofila jeb augos sastopamā zaļā pigmenta klātbūtne.

“Zaļošanas” pazīmes – teritorijās sāk augt flora, kas iepriekš netika novērota, tā aug garāka un leknāka, pateicoties augstākai gaisa temperatūrai, kā arī konkrētas augu sugas, kas iepriekš bija vērojamas tuvāk jūras līmenim, “pārceļas” uz arvien augstākām vietām.

Ja siltais gaiss veicina intensīvu veģetāciju, kā tas var kaitēt dabai?

Izrādās, var gan.

Pirmkārt, liela daļa pasaules dzeramā ūdens resursu veidojas tieši no kūstošiem kalnu sniegiem.

Ja tā nav, šis ūdens ātri vien saplūst upēs un ezeros, otrkārt, izzūd Alpu vai citu kalnu raksturīgā ekosistēma.

Treškārt, sniega segas izzušana rada nopietnu kaitējumu ziemas kūrortiem, kuru galvenie ieņēmumi tiek gūti tieši no slēpošanas.

Būtiski pieminēt arī emocionāli nostalģisko aspektu – Alpu kalnus kā noteiktas kultūrvides atspoguļojumu, uzsvēra Ramfa.