Krievijas iebrukums Ukrainā saliedējis Krievijas-Ķīnas autokrātisko asi, bet tajā pašā laikā radījis tajā vairākas dziļas plaisas. Par to, kādas tad īsti ir abu valstu attiecības, kā tās mainījušās pēc iebrukuma Ukrainā, kādi ir strīdus jautājumi šo abu valstu starpā un ko Krievijas un Ķīnas "draudzība bez robežām" nozīmē Eiropai, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Viņa pavisam nesen laidusi klajā Ķīnas-Krievijas attiecībām veltīto grāmatu Perfect Imbalance un pašlaik prezentē to pasaules prestižākajās augstskolās.

Latvijas politikas zinātnes lauciņā šī grāmata ir liels notikums, jo piesaistījusi lielu starptautisko uzmanību. Bērziņa-Čerenkova intervijas laikā atrodas Vācijā, Bonnas Universitātē. Pirms tam viņa uzstājusies Oksfordas Universitātes Ķīnas centrā, Kembridžas Universitātes Ģeopolitikas centrā, Stenforda Universitātē, Džona Hopkinsa Universitātes starptautisko attiecību fakultātē (SAIS), Londonas Karaliskajā koledžā, Tartu Universitātē, kā arī vairākās domnīcās.​

- Ķīnas un Krievijas attiecības tiek raksturotas ļoti dažādos veidos: lielais brālis un mazais brālis, un Krievija tagad dažkārt arī tiek raksturota kā Ķīnas vasalis. Kādu analoģiju izmantojat jūs?

- Apzīmējumu ir daudz, un tie mēdz būt arī pretrunīgi - uzticības attiecības, lielais un mazais brālis, vasalis, asimetriskais partneris... Tas jau pats par sevi liecina, ka šis ir ļoti interesants jautājums. Vienotības trūkums parāda, ka šīs attiecības ir daudzšķautņainas.

Koncepts, ko piedāvāju es, ir "perfektās nelīdzsvarotības" koncepts. Skatoties uz šīm attiecībām kā uz perfekto disbalansu, redzam, ka abām pusēm nav visās jomās jābūt līdzsvarā, lai sadarbotos. Varbūt ideja, ka valstu starpā ir obligāti jāpastāv līdzsvarotām un absolūti samērojamām attiecībām, ir pārāk vienkāršota, jo pilnīgi simetriskas un sabalansētas attiecības varētu būt, piemēram, starp Latviju un Igauniju. Bet, ja paskatās uz citu valstu dinamiku - kuru valstu attiecībās tad ir ideāls līdzsvars?