Pirmo ekspedīciju, kurā veiksmīgi sasniedza Ziemeļpolu, 1926. gadā vadīja norvēģu pētnieks Roalds Amundsens. Pēc tam, 1948. gadā, PSRS nosēdināja tur trīs lidmašīnas, bet gadu vēlāk divi padomju zinātnieki nokļuva Ziemeļpolā, nolecot ar izpletni. Taču pirmais ledlauzis sasniedza Ziemeļpolu vien 1977. gadā.
Vēl nesen ikvienam, kurš vēlējās apmeklēt Ziemeļpolu, bija ierobežotas izvēles iespējas. Tagad, pateicoties Francijas kruīzu kompānijai “Ponant”, kas izveidojuši moderno ledlauzi, šā ekstrēmā galamērķa apmeklēšana ir kļuvusi daudz ērtāka un videi draudzīga.
Īpaši izturīgs tērauds un dubultais korpuss
Tā kā šāda veida kuģi ceļo pa ūdeņiem ekstrēmos apstākļos, to uzbūve ir tam īpaši piemērota. Ledlaužos ir iebūvēti ūdensdroši nodalījumi, ko izmanto, ja radusies sūce. Kuģa korpuss ir no izturīgāka tērauda, un to būvē biezāku nekā parastajiem kuģiem, it sevišķi priekšgalā, aizmugurē un ūdenslīnijas rajonā.
Biezākā ledlauža apšuve parasti ir veidota vienu metru virs un vienu metru zem vietas, kur kuģis saskaras ar ūdeni, bet priekšgals tiem ir drīzāk noapaļots, nevis ass, tā ļaujot kuģim uziet uz ledus un ielauzt to ar savu spēku.
Arī zinātniskie pētījumi ir daļa no katra brauciena - uz ledlauža klāja atrodas un darbojas divas laboratorijas.
Ikviens kuģa pasažieris var klausīties dažādas zinātnieku lekcijas par jaunākajiem atklājumiem un pētījumiem. Piemēram, viena no zinātniecēm, kura bija uz ledlauža klāja tā pirmajā, izmēģinājuma braucienā, bija Kamila Likē (Camille Lique) no Brestas universitātes - viņa pētīja klimata pārmaiņas.