Kalniņi māju ir atjaunojuši un iekārtojuši ar lielu pietāti pret apkārtējo vidi un mājas vēsturi, cenšoties saglabāt autentisku noskaņu. Arta savā “Instagram” kontā ļauj sekot senās viensētas atdzimšanas stāstam. “Pati sev pa plecu varu uzsist, ka daru labu darbu ar sirdi un dvēseli – es dalos ar sajūtām, pieredzi un notikumiem arī sociālajos tīklos, rādot un stāstot cilvēkiem visu par dzīvi laukos. Un es zinu, ka daudziem esmu pavērusi pavisam citu skatu par iespējām dzīvot laukos ar bērniem.”

“Jaunmačiņu” vēsture

“Jaunmačiņi” atrodas Ogres novada Suntažu pagastā - ainaviski skaistā vietā ar simtgadīgu ozolu aleju, senām liepām un diviem oficiāli reģistrētiem dižkokiem - Jaunmačiņu dižozolu un rietumu tūju. “Šeit mūsu sirdis silda burvīgi saulrieti, neizmērojams miers un tīkamā sajūta, kas te valda cauru gadu. Maģiska vieta. Sajūtu vieta. Te laiks apstājas,” saka Arta.

Pati māja ir celta 1936. gadā, taču apdzīvota vieta jeb viensēta te ir bijusi jau agrāk - šo informāciju apstiprina 1911.gadā parakstīts viensētas pirkšanas-pārdošanas akts. Pētot “Jaunmačiņu” vēsturi, Arta uzzinājusi, ka mājas pirmie saimnieki bija Gailīšu ģimene ar meitām Bertu un Almu. Sākoties karam, māja tika pamesta un pēcāk atkal apdzīvota, remontēta un savulaik arī atjaunota. Pēc pāris dekādēm par mājas īpašniecēm kļuva māsas Lūcija un Bernadeta, no kurām Jaunmačiņus 2020.gadā iegādājās Kalniņu ģimene – Arta un Raivis ar meitām Loretu un Karlu.

Interesanti, ka šis bijis teju pirmais īpašums, kuru braukuši skatīties ar nopietniem nolūkiem, un, kā izrādījies – īstais.

“Esot te, mani pārņēma tik ļoti sirdssilta un pazīstama māju sajūta, ka uzreiz zināju, ka šī ir mana māja, mana vieta un mans jaunais sākums.

Īpašumu veiksmīgi “noķērām” sludinājumu portālā ss.com, kam šobrīd ir grūti noticēt, redzot to, kādā gaismas ātrumā tiek izpirktas lauku mājas. Tātad bija lemts!”

Remonts lēnā garā un bez kredītiem

“Mums patiešām noveicās, jo māja jau bija labā tehniskā stāvoklī – tai bija jauns, salīdzinoši nesen mainīts jumts, koka logi, vanna, tualetes pods, kanalizācija,” stāsta Arta.

130 m2 lielajā ēkā ir virtuve, vannas istaba, divas guļamistabas un divas plašas dzīvojamās istabas - katra 30 m2. “Ieejot mājā, pretī atrodas vannas istaba, blakus virtuve un gan pa labi, gan pa kreisi sanāk divas nošķirtas dzīvojamās zonas, kā es saku – “dzīvoklīši”. Pavisam kopā sešas telpas,” mājas uzbūvi ieskicē Arta.

Šur tur šo to nokrāsojot, piepērkot vai sameklējot atbilstošas mēbeles, telpas ieguvušas pavisam citu sajūtu.

Mazos remontiņus veikuši paši, reizēm piesaistot palīgus. Apjomīgākais darbs, ko pagūts paveikt līdz šim: nomainītas divas jaunas koka durvis, pamainot vecās ailes izmērus un nomainot uz modernāku dizainu - stiklotām rūtīm, kas dod papildus gaismu un pastiprina vecās mājas šarmu.

Ir pārbūvēts arī lievenis, izveidota terase pie mājas ieejas durvīm, nomainīti elektrības vadi un drošinātāji.

Nākotnē ir ieplānota arī mājas siltināšana, fasādes maiņa, grīdu atjaunošana/maiņa, kā arī centrālās apkures ievilkšana, jo šobrīd tiek lietotas esošās malkas krāsnis. Darbi rit lēnu garu, bet pašu spēkiem un bez papildus kredītiem. Liels darbs un līdzekļi ir investēti arī teritorijas labiekārtošanā, pļaujot un apsaimniekojot 2,3 h piemājas zemes.

Pārvērtības turpinās

“Tā vien šķiet, ka mājas remonts nekad nebeigsies un neapstāsies,” smej mājas saimniece, stāstot, ka atjaunošanas un labiekārtošanas process joprojām rit pilnā sparā. Ievācoties mājā, Kalniņi darbus sākuši ar lieko, nevajadzīgo lietu izmešanu, apkārtnes uzkopšanu un nelielām izmaiņām dārzā, pielāgojot vidi bērnu drošībai un nepieciešamībām.

“Darījām to, ko varējām, lai ar pēc iespējas mazākiem līdzekļiem paveiktu maksimumu. Sākām ar fundamentāli svarīgām lietām, kuras bija jāatrisina, lai uzlabotu mūsu pašsajūtu un komfortu.

Veco malkas ūdens boileri nomainījām uz elektrisko, pieslēdzām radiatoru “čūsku”, lai vannas istaba būtu vienmēr silta un nerastos pelējums, nomainījām ūdens sūkni, savedām kārtībā elektrības lietas - pārvilkām lielāko daļu vadu, uzlikām sadales skapi, drošinātājus, pēc tam nomainījām durvis, jo gar vecajām ļoti pūta caurvējš, un arī slēdzenes nebija atbilstošas mūsu drošības prasībām.”

Lielākie izaicinājumi

No Rīgas dzīvokļa pārvācoties uz senu koka guļbūves senu ēku ar malkas apkuri un citām lauku romantikas neatņemamām sastāvdaļām, ir jābūt gatavam uz to, ka zināšanas un iemaņas būs jāpapildina, jo ir jāsaprot un jāiemācās, ko un kā darīt pareizāk un labāk. Nu, kaut vai jāapgūst, kā pareizi kurināt krāsni.

“Koka māja prasa savu! Ir lietas, kam jāpievērš uzmanība atjaunošanas un uzturēšanas procesā, jo ir momenti, kad visu mājas “ekosistēmu” var viegli sabojāt. Mūsu māja ir sena un nav kapitāli remontēta vai atjaunota. Un, iespējams, ka daļēji arī tādēļ ir emocionāli grūti saņemties lielajiem darbiem,” atzīst Arta, piebilstot, ka,

līdzīgi kā lego, izņemot vienu kauliņu, vecā mājā pa ķēdi nereti var aiziet arī viss pārējais, kam seko jau citas, lielas izmaksas, darbi un papildus laiks, “piemēram, gribu mainīt grīdu virtuvē, bet zinu, ka, iespējams, tas beigsies ne tikai ar grīdas maiņu, bet arī pamatu atjaunošanu, guļbaļķu vainagu, loga maiņu un citiem lieliem papildus darbiem, kas darba procesa laikā “izlīstu” laukā neplānoti – kā īlens no maisa.”

Atskatoties, uz to, kas paveikts, un izvērtējot pieļautās kļūdas, saimniece lēš, ka prātīgāk tomēr būtu bijis atsevišķus darbus uzticēt darbus jomas profesionāļiem, nevis mēģināt visu paveikt pašiem: “To es attiecinu uz kosmētisko remontu. Iesācējam tas prasa daudz laika, rezultāts nav izcils, un arī par materiāliem nereti tiek pārmaksāts, jo nezināšanas pēc bieži vien tiek nopirkts kaut kas nepareizs vai neatbilstošs. Iespējams, ka vajadzēja šādus tādus darbus izdarīt jau pirms ievācāmies te un vēl bijām Rīgā, jo, sākot dzīvot mājā ar maziem bērniem, darbi vairs neiet uz priekšu tik raiti, kā gribētos.”

“Uzsākot saimniekošanu, iesaku nolīgt savas jomas speciālistus un attiecīgo darbu izdarīt vienreiz, bet kārtīgi. Svarīgi ir arī veikt visa veida konsultācijas, izveidot mājas atjaunošanas plānu, un pie tā arī stingri turēties.”

Sūrs darbs - saldi augļi

“Jaunmačiņu” saimnieki priecājas par padarītā darba augļiem, jo vecā māja ir burtiski uzziedējusi un ar katru gadu kļūst arvien skaistāka un ērtāka. Arī viesi ir sajūsmā par īpašo sajūtu un dabas skaistumu, kas šeit valda. Arta īpaši lepojas ar savu viesistabu, kur tiek organizētas meistarklases un citi pasākumi: “Esmu šo telpu “atdzīvinājusi”, pieliekot lampiņas, jaunus aizkarus un veco “vagonku” nobeicējot baltu. Piemeklēju arī atbilstošas mēbeles. Tā ar maziem līdzekļiem ir radīts burvīgs rezultāts.”

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Arta Kalnina Lifestyle (@arta_kalnina__)

“Prieku rada arī dārzs - esmu parūpējusies par puķu stādījumiem, vairākām šūpolēm, šūpuļkrēsliem un “sajūtu vietiņām”, kur katrs var patverties un baudīt burvīgus saullēktus un saulrietus. Dārzs ar lielajiem ozoliem ir patiešām maģiski skaists, bet neslēpšu, ka tas prasa gan daudz darba, gan investīciju.”

Lauki atdzimst

Kaut gan lauku māja – tā ir ne tikai romantika, bet arī nerimstošs darbs, pūles un izdevumi, Arta iesaka paturēt prātā, ka

senu lauku viensētu ar lieliem kokiem, savu dvēselīti un stāstu kļūst arvien mazāk: “Ir vērts darīt visu, lai mūsu bērniem, kad tie būs lieli, šādas vietas būtu paliekošas un, gribas pat teikt, - ekskluzīvas.

Pilsētu robežas izplešas, lauki atdzimst, un milzīgs lērums mītu par dzīvi laukos vairs nav patiesi. Jo īpaši pēdējo gadu notikumi pasaulē ir lauzuši visas robežas un paplašinājuši iespējas atkal ģimenēm nākt uz laukiem.”

“Sava māja ir vērtība! Mīlēt savu māju - tam ir jābūt dzīvesstilam ar visām četrām. Zinu, ka kādā brīdī var būt lūzumpunkts, bet tad ir jāatgādina sev par vērtībām un jāliek uz svaru kausiem prioritātes. Daudzas jaunās ģimenes pārforsē un ātri vien izdeg ar darbiem un idejām, tadēļ ir svarīgi, ka ir izveidots rīcības plāns un var iepauzēt “gribu visu un uzreiz” sajūtu,” - tāds ir Artas ieteikums tiem, kas ir pašā ceļa sākumā uz savu īpašumu laukos.

Raksts tapis sadarbībā ar būvniecības namu "Kurši".