Šī gada janvārī mediji aktīvi sekoja līdzi notikumiem Kazahstānā, kur izcēlās nepieredzēti vardarbīgi masveida protesti un grautiņi. Pēc tam, kad Krievija bija iesūtījusi vairākus tūkstošus miera uzturētāju, protesti tika apspiesti, un pēc mēneša mediju uzmanība neizbēgami pievērsās Krievijas iebrukumam Ukrainā. Taču kara fonā šo mēnešu laikā gan Kazahstānas iekšējā, gan ārpolitika nav gluži stabilizējusies – ir kļuvis aizvien grūtāk uzturēt attiecības ar Krieviju, vienlaikus demonstrējot neatkarību no tās.

Janvārī notikušie grautiņi sākās kā demonstrācijas pret augošajām degvielas cenām, taču kļuva par masveida protestiem pret Kazahstānas valdību un politisko iekārtu. Protesti tika apspiesti vēl pirms tika noformulētas skaidras prasības vai parādījās konkrēti kustības līderi, bet bojā jau bija gājuši vairāki simti cilvēku. Šie notikumi negaidīti atklāja, tieši cik nestabila patiesībā ir Kazahstānas iekšpolitiskā situācija. Prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās pie Krievijas, lai, formāli saskaņā ar Kolektīvās drošības līguma organizācijas pantiem, kaimiņvalsts palīdzētu atgriezt mieru Kazahstānas pilsētu ielās. Tagad Krievija acīmredzami sagaida, ka Tokajeva valdība būs mūžīgi tai pateicīga, taču kopš iebrukuma Ukrainā Kazahstānas valdība ir mēģinājusi demonstrēt, ka tomēr nedejo tikai pēc lielā kaimiņa stabules.

Pēc Krievijas iesaistes grautiņu apspiešanā daudzviet izskanēja aizdomas, ka Tokajeva valdība kļūs par tādu pašu Kremļa marioneti kā Lukašenko režīms Baltkrievijā. Taču pirms pāris dienām, 17. jūnijā, Sanktpēterburgas Starptautiskajā ekonomikas forumā gaismā nāca saspīlējums, kas šķietami briedis Krievijas un Kazahstānas attiecību aizkulisēs. Forumā diskusijas neizbēgami novirzījās no ekonomikas uz ģeopolitiku, jo Vladimirs Putins izmantoja pasākumu, lai uzsvērtu, ka visa bijusī Padomju Savienības teritorija ir “vēsturiski Krievija”

CopyLinkedIn Draugiem X