Apgabaltiesai atkārtoti būs jāvērtē VID strīds par muitas darbinieka norīkošanu strādāt 200 kilometrus no mājām

Pieteicēju VID nosūtīja darbam muitas kontroles punktā, kas ir gandrīz 200 kilometru attālumā no pieteicēja dzīvesvietas. Liela attāluma dēļ pieteicējam radās izdevumi, lai nokļūtu no dzīvesvietas uz darbu un atpakaļ.

Pieteicējs uzskata, ka ar norīkošanu darbam muitas kontroles punktā, kas ir tik lielā attālumā no viņa dzīvesvietas, būtiski aizskartas viņa pamattiesības, jo ceļā uz darbu un atpakaļ pieteicējs katras darba maiņas veikšanai ir bijis spiests pavadīt piecas stundas, kas būtiski samazināja pieteicēja atpūtas laiku un ietekmēja tiesības uz ģimenes dzīvi.

Turklāt nokļūšana uz darbu, ņemot vērā, ka nebija citas iespējas, kā vien izmantot personīgo transportlīdzekli, pieteicējam radījusi arī ievērojamus izdevumus, kuri pieteicēja ieskatā viņam būtu kompensējami.

Savukārt VID un Finanšu ministrija uzskata, ka norīkošana uz attiecīgo muitas kontroles punktu ir bijusi tiesiska un zaudējumu atlīdzināšanai nav pamata, jo pieteicēja darba vieta saskaņā ar amata aprakstu nav viens konkrēts muitas kontroles punkts, bet gan visi attiecīgās VID Muitas pārvaldes daļas muitas kontroles punkti, tāpēc pieteicējam bija jārēķinās, ka nepieciešamības gadījumā viņš var tikt norīkots darbam jebkurā no tiem.

Apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā par pamatotu atzinusi iestāžu viedokli un secinājusi, ka ar norīkošanu darbam strīdus muitas kontroles punktā nav pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības. Tāpat tiesa atzinusi, ka normatīvie akti transporta izdevumu kompensēšanu valsts civildienesta ierēdnim paredz tikai tad, ja personīgais transportlīdzeklis tiek izmantots amata pienākumu izpildei, un tas neaptver izmaksas par nokļūšanu no dzīvesvietas līdz darba vietai un atpakaļ.

Lietā galvenais izšķiramais jautājums, pārbaudot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu un līdz ar to pamatu transporta izdevumu atlīdzināšanai, ir tas, vai VID ir ievērojis pieteicēja tiesības uz pienācīgu atpūtu, norāda AT.

Lai uz šo jautājumu atbildētu, jānoskaidro, vai, ņemot vērā no Eiropas Savienības Tiesas prakses izrietošos principus par darba un atpūtas laika jēdzieniem Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem izpratnē, ceļā pavadītais laiks var tikt uzskatīts par darba laiku.