Svētki beigušies, brīvdienām gals klāt, priekšā darbu jūra un sāpīgais atgūšanās jeb “sliedēs ieiešanas” ceļš. Viss reiz beidzas. Labā ziņa – agrāk vai vēlāk beidzas arī paģiras, kas šodien, visticamāk, moka vēl daudzus. Lūk, daži nestandarta paņēmieni paģiru dziedēšanā, kurus kā Krišjānis Barons Dainas esmu saklausījis no ļaudīm vai izaudzējis pats savas pieredzes auglīgajā augsnē.

Nekas nav patīkamāks par mērenām paģirām, teiksim, 24. jūnija rītā. Visi lēnām kā pirmatnējie rāpuļi sāk līst ārā no savām teltīm vai siena gubām. Izspūruši, izmīcīti, sāpošu galvu, sausu muti. Saskatās, pasmejas un sapulcējas kaut kur pie izdegušā ugunskura vai ar siera, šašlika un rupjmaizes pārpalikumiem noklātā galda. Kafija? Kāda vēl kafija. Tūliņ vaļā tiek paukšķināts dzīvību glābjošais alutiņš, oma ievērojami uzlabojas, tiek spriests par iepriekšējā vakarā piedzīvoto. Kurš bijis papardēs, kurš gandrīz izkāvies ar sievastēvu, kurš par sazin ko apvainojies un līdz rītausmai sēdējis krūmos, cerot, ka viņu kāds nāks meklēt un žēlot, kurš trīs stundas skaļi risinājis pasaules ģeopolitiskās problēmas, kurš paspējis krietni sareibt jau astoņos vakarā, aiziet gulēt un tagad sēž teju bez paģirām. Katros Jāņos ir kāds onkulis Andris vai kaimiņš Aivars, kurš nejauši ievēlies ugunskurā un nedaudz apsvilis. Katros Jāņos ir kāda drāma. Katrs svētku rīts – lai cik to arī būtu – ir lielākā vai mazākā paģiru zīmē. Protams, izņemot nedzērājus. Arī tie ir sastopami katros Jāņos. No rīta tie lepni, tīrās drēbēs, sasukātiem matiem staigā starp paģiru mocītajiem un kā Jēzus evaņģēliju grēciniekiem stāsta, ko kurš dzērumā runājis, ko kurš darījis un kā kurš izskatījies.

Tas viss ir jauki. Nav nekā patīkamāka. Atkal sākas svinības, ar milzu vainagu galvā tiek cildināti jau krietni iereibušie Jāņi, uz mangaliem jau čurkst šašliks, apkārt skraida bērneļi, kaut kādi dzīvnieki, ja paveicies – arī aitas un pīles.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X