Velosatiksme Rīgā – cik droša un plaša tā ir patiesībā?

2021. gadā saskaņā ar Satiksmes ministrijas sniegto informāciju tika sākta velosipēdu ceļa izbūve no Rīgas centra uz Ziepniekkalnu 5,6 km garumā.

Līdz 2026. gadam paredzēts attīstīt veloinfrastruktūru Rīgā un, kas būtiski, arī Pierīgā, vairāk nekā 60 km garumā.

Šajos plānos iekļautos, piemēram, pieci veloceļu koridori no Rīgas uz Carnikavu, Ulbroku, Ķekavu, Babīti, Piņķiem un Mārupi.

Katrā maršrutā plānots nodrošināt saikni starp pilsētas un reģionālās nozīmes veloceļiem.

Pašlaik darbi pie Rīgas centra-Ziepniekkalna joslām turpinās, tāpat arī virziens Imanta-Daugavgrīva - tā vēsta Rīgas domes pārstāve Lelde Rudzika.

Jūnija pirmajā pusē tika pabeigta veloinfrastruktūras ierīkošana Slokas ielā no Kurzemes prospekta līdz Babītes novada robežai.

Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Butāns norāda, ka gājēji, velobraucēji un skrejriteņu pasažieri ir vismazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas apdzīvotās vietās.

Visvairāk ceļu satiksmes negadījumu ar velosipēdiem - 45% - 2020. gadā notika Rīgā.

Butāns atzīst, ka piemērota velotransporta infrastruktūra Rīgā izveidota fragmentāri. Braucēji izmanto satiksmei neparedzētu un nedrošu infrastruktūru,

jo kaut kur ir jābrauc – biežāk tās ir intensīvas satiksmes ielu nomales, ietves, kur savukārt velosipēdam vai elektroskrejritenim atrasties nevajadzētu vispār.

Vislabākais risinājums būtu pilnībā nodalīt auto joslas, gājēju un velosipēdu joslas.

Tas, kā norāda Butāns, būtu veicams, pašvaldībām sadarbojoties savā starpā un saskaņā ar “Latvijas valsts ceļu” veloinfrastruktūras attīstības plāniem.

Ne visur ir jāveido pilnīgi jauna infrastruktūra, daudzviet drošību uzlabotu skaidras un saprotamas norādes velobraucējam, lai ļautu izvēlēties drošākus veloceļus savienojošos maršrutus.

Tikpat būtiski ir savienot Rīgu ar Pierīgu, tādēļ jau šobrīd pabeigts tilts pār Piķurgu Ulbrokā, drošāk pārvietoties ar kājām ir gar autoceļu Rīga-Ērgļi, apgaismots veloceļš izbūvēts no Ulbrokas rotācijas apļa līdz autobusa pieturai “Radiocentrs”.

Veloceļi posmā no Kurzemes prospekta līdz Mārupes novada robežai 2,5 m platumā tagad nodrošina savienojumu ar Babītes puses veloceļiem.

Pieslēgumu un nobrauktuvju šķērsojuma vietās ietves seguma līmenis ir pazemināts līdz esošajai brauktuvei.

Kurzemes prospekta tuvumā ierīkota atpūtas vieta ar soliņiem un atkritumu urnām. Rīgas un Mārupes iedzīvotājiem šāda iespēja pārvietoties ir ļoti svarīga. Iepriekš cilvēkiem bija jāiet pa iestaigātu zemes celiņu bīstami tuvu brauktuvēm.

Ko par esošo veloceliņu tīklu Rīgā domā aktīvie pilsētas iedzīvotāji?

Apvienība “Pilsēta cilvēkiem” ikdienā cīnās par Rīgas pilsētvides uzlabošanu, tāpat pārstāv gājēju, velosipēdistu un sabiedriskā transporta lietotāju intereses Rīgas domes institūciju sēdēs. Arī apvienības pārstāve Gunita Piterāne intervijā portālam TVNET sacīja, ka Rīgas veloinfrastruktūru uzskata par sadrumstalotu un nepilnīgu.

Viņa gan iezīmēja arī labos piemērus. Piemēram, velojoslas Bruņinieku un Lāčplēša ielā, Krasta ielas veloceļu.

Sliktie piemēri, viņasprāt, ir kopīgā gājēju un veloceļa zīme uz Vanšu tilta, ietves ar vienkārši līniju, mākslīgi “nodalot” gājējus un velosipēdistus, tāpat nepietiekama platuma veloceļš Valdemāra ielā.

Apvienības pārstāve arī uzskata, ka Rīgas iedzīvotājus maldina ar veloceļu kopējās kilometrāžas datiem, jo Rīgas Domes Satiksmes departamentā skaita visus “iestrādātos” kilometrus.

Taču vismaz pusē gadījumu tie neatbilst drošas braukšanas standartiem.

Jautāta par velobraucēju prasmēm droši pārvietoties pa Rīgu, tātad – cilvēkfaktoru, Piterāne uzskata, ka prasmes ir atbilstīgas pašas infrastruktūras kvalitātei.

Ja tā būs slikta – arī braukšanas ieradumi veidosies slikti.

Pārvietoties pa Rīgu ar velosipēdu pa brauktuvi nav droši jebkurā gadījumā, savukārt  uz ietves velosipēdists rada bīstamas situācijas gājējiem.

Kopumā velojoslu Rīgā ir maz, uzskata Piterāne un piebilst, ka velosipēdistam šādā situācijā grūti kaut ko pārmest. Ieteikt braukt pa brauktuvi nozīmētu likt tam riskēt ar veselību un dzīvību, bet arī pa ietvi braukt nav pareizi.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas veloceļu kvalitātē ieguldīts gaužām maz – it īpaši, ja salīdzina ar pārējām Baltijas valstīm, Slovēniju, Čehiju, nemaz nerunājot par Skandināviju, Nīderlandi, Beļģiju,

uzskata Latvijas Riteņbraucēju apvienības pārstāvis Viesturs Silenieks

Viņaprāt, pašvaldības izdarītais darbs veloinfrastruktūrā nav līdz galam pilnvērtīgs un pozitīvi vērtējams kaut vai tādēļ, ka šī infrastruktūra ir neērta, bīstama un pretrunā ar ceļu būves standartiem un ceļu satiksmes noteikumiem.

“Liela daļa infrastruktūras ir radīta atpūtas braucējiem (Jūrmalas velosipēdu ceļš, Krasta promenāde, Centrs - Mežaparks - Vecāķi), kas pēc būtības nav slikti, taču princips ir dārgs un nesaimniecisks,”

norāda Silenieks.

Veloceļiem būtu jābūt lietojamiem katru dienu un visa gada griezumā.

Veloceļš Silenieka skatījumā ir tāds pats infrastruktūras objekts kā elektrības tīkli, kanalizācija un ūdensvads. Tas jābūvē tur un tādā formā, kur tas visvairāk nepieciešams un kur ir visvairāk potenciālo braucēju. Pretējā gadījumā šāds projekts izmaksā dārgi visai sabiedrībai jeb nodokļu maksātājiem. Silenieks iesaka veikt veloceļu auditu un izvērtēt, cik ļoti tie atbilst drošas pārvietošanās prasībām.

Viens no galvenajiem infrastruktūras izveides izaicinājumiem ir finansējums, kā arī projektu izstrādes un būvniecības iepirkumu gaita, norāda Rīgas domes pārstāve Lelde Rudzika.

Realitātē tas nozīmē, ka iepirkumi var noslēgties bez rezultāta, bet būvniecība jāatceļ uz vēlāku laiku. Otrs traucējošs faktors ir privātīpašums, kas “pārklājas” ar paredzamajiem veloceļiem.

Lai izbūvētu ceļu no centra caur Ķengaragu uz Rumbulu un Dārziņiem, Rīgas pašvaldībai īpašumi jāatpērk no fiziskām vai juridiskām personām. Tas ir laikietilpīgi un dārgi, bet pašvaldība to risina.

Kā Rīgas ielās draudzējas velobraucēji, skrejriteņotāji, autobraucēji un kājāmgājēji?

Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Toms Sadovskis norāda, ka kopumā, uzlabojoties pilsētas satiksmes infrastruktūrai, uzlabojas arī savstarpējās attiecības starp satiksmes dalībniekiem, jo katram ir nodalīta zona, pa kuru jābrauc.

“Attiecībā uz skrejriteņiem redzam līdzīgu tendenci, kāda bija ar velosipēdiem pirms pārdesmit gadiem – satiksmes dalībnieki vēl nav pieraduši pie skrejriteņu vadītājiem, kā arī pašu skrejriteņu vadītāju vidū nav līdz galam izveidojusies izpratne par braukšanas kultūru,” sacīja Sadovskis.

Viņaprāt, galvenās nesaskaņas rodas tādēļ, ka valda attieksme “mēs un viņi”.

Katrs satiksmes dalībnieks pārējos uzskata par biedu vai traucēkli, tomēr vienādas tiesības ir visiem.

Tomēr pašsaprotami ir tas, ka katra pienākums ir būt pieklājīgiem pret citiem dalībniekiem un vērot to, kas notiek ap viņu. Ir jāsaprot, ka katrs satiksmes dalībnieks ir daļa no lielākas sistēmas, norāda Sadovskis.

“Milzu problēmas ir ar elektroskrejriteņu lietotājiem,” saka Piterāne.

Tos atstāj uz ietvēm, kur tie traucē pārvietoties gājējiem.

“Tas būtu viegli risināms, ierīkojot speciālas novietnes un iekasējot sodus par atstāšanu uz ielām,” norāda Piterāne un piebilst, ka pēc šāda principa jau strādā uzņēmums “Nextbike”.

Apvienības mērķos ir runāt ar “Bolt” pārstāvjiem, lai situāciju vērstu par labu. Savukārt Silenieks uzsver situācijas, kurās ievērot satiksmes noteikumus, tātad, potenciāli droši braukt Rīgā dažviet nozīmē nonākt pretrunās ar pašiem noteikumiem.

Piemēram, ja ir nepārtrauktās līnijas, kuras šķērsot nedrīkst, un vēl daudzas citas lietas ik uz soļa, velobraucēji sāk ignorēt noteikumus.

“Pēc saprāta ļoti daudzos gadījumos nav iespējams [tos] ievērot,” saka Silenieks. “Piemērs - daudzus gadus uz Vanšu tilta virzienā uz Pārdaugavu bija izvietota ceļa zīme "Kopīgs gājēju un velosipēdu ceļš".

Taču zīme tika novietota tā, ka tā attiecās uz brauktuvi, nevis uz ietvi, kura vēsturiski tika projektēta gājējiem, nevis velosipēdistiem. Tūkstošiem autovadītāju ik dienas pārkāpa noteikumus, braucot ar automašīnu pa Vanšu tilta kopīgo gājēju un velosipēdu ceļu.”

Velosipēdistiem domātās ceļa zīmes un apzīmējumi ar šādām pretrunām ir ik uz soļa. Tādēļ arī ir daudz pārkāpumu, bet sliktākas ir situācijas, kur infrastruktūra beidzas, pārtrūkst un riteņbraucēji, kam nav spēju, zināšanu un pieredzes, brauc, vadoties pēc savas sapratnes,

turpina Silenieks.

Viņš gan kritizē arī autobraucējus. Kopš 2016. gada ar velosipēdu drīkst braukt pāri gājēju pārejai, bet vēl šobrīd ir autobraucēji, kuri pret velosipēdistiem uz pārejas izturas rupji – signalizē, lamājas.

Problēmas ir ar automašīnām atļautā ātruma ievērošanu dzīvojamās zonās, kur tas bieži vien pārsniedz atļautos 20 km stundā, kaut gan Rīgas pilsētas teritorijā ap 70% apbūves atrodas dzīvojamā zonā, norāda Silenieks.

Pieci padomi drošai braukšanai ar velosipēdu

• katru reizi, kad maini braukšanas kustības virzienu vai ietves pusi, paskaties uz visām pusēm – pa labi, pa kreisi, uz priekšu un, kas svarīgāk, uz aizmuguri,
• esi pieklājīgs! Izvēlies piemērotu braukšanas ātrumu, kas neapdraud pārējos. Gājēji tevi ne vienmēr redz un var strauji mainīt kustības virzienu, gadoties ceļā. Izvēlies tādu braukšanas ātrumu lai vajadzības gadījumā spētu nobremzēt,

• ja brauc kopā ar bērnu līdz 7 gadu vecumam, tu viņu drīksti pārvadāt tikai, ja esi vismaz 18 gadus vecs. Velosipēdu aprīko ar papildu sēdekli un drošiem kāpšļiem bērna kāju atbalstam, mazajiem pasažieriem jāvalkā aizsprādzēta aizsargķivere,
• pat, ja esi pilngadīgs, lieto aizsargķiveri arī pats,
• diennakts tumšajā laikā obligāti parūpējies, lai esi “atstarojošs” un redzams citiem satiksmes dalībniekiem. Aprīko velosipēdu ar lukturi priekšpusē un aizmugurē, ar atstarotājiem velosipēda sānos un valkā apģērbu ar atstarojošiem elementiem, jo pat gaišajā vasaras laikā, sevišķi iestājoties miglai vai līņājot, redzamība pilsētas ielās ir pavājināta.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda materiālu atbalstu