Garklāva: man bija jāmācās smaidīt un smieties no jauna

"Tā ka tas ir mans brīvprātīgais darbs – manas brīvprātīgās stundas, ko esmu gatava veltīt un veltu Ukrainai ar lielu līdzpārdzīvojumu. No sirds.

Mans prāts un sirds tik ļoti dzīvoja līdzi, ka naktīs cēlos un skatījos ziņas, kas tur notiek.

Arī pa dienu tajā laikā, kad varētu ko padarīt kopā ar ģimeni, pēkšņi (un karā tik bieži un daudz notiek jebkurā laikā!) kaut kas notiek Ukrainā, tu tiec aizrauts tam līdzi, un mājinieki paliek otrā plānā...

Pirmajos mēnešos pats trakākais bija bezmiegs.  Nākamais izaicinājums bija samierināties, ka tas diemžēl nav sprints, bet būs maratons.

Un tas nozīmē arī saprast, kā sadalīt savus spēkus, lai to maratonu izturētu, kā arī mācītos atkal priecāties. Jā, man bija jāmācās smaidīt un smieties. Kāpēc?

Ir tik ļoti ierasts domāt – to un to tagad dabūšu, izdarīšu vai panākšu, un tad būšu laimīga. Bet tagad jau kuro dienu mēs visu laiku gaidām, kad tas karš beigsies! Tā nu manī risinājās iekšējā psiholoģiskā cīņa, jo es domāju – beigsies karš un tad beidzot atļaušos priecāties! Turklāt – kā gan drīkstu priecāties, ja tik daudziem cilvēkiem tepat mums blakus sagrauj dzīvi?

Un tad pienāca brīdis – es nevaru pateikt, kad, jo laiks sajuka, neticēju, ka jau pagājis pirmais kara mēnesis, man tas šķita kā viena bezgala gara diena...

Ģimene, draugi, kolēģi, paziņas sāka teikt, ka sen nav redzējuši mani smaidām. Norūpējušies teica, ka izskatos pavisam slikti, interesējās, vai man nav nepieciešama palīdzība. Vairākas paziņas pat uzrakstīja, ka var man sarunāt psihoterapeita konsultāciju. Sapratu, ka izskatos draņķīgi un arī jūtos draņķīgi, un, tā turpinot, var slikti beigties," izdevuma "Ievas Stāsti" intervijā par savām emocijām runā Kristīne Garklāva. 

Kristīne uzskata, ka šis ir arī laiks, kad mums pašiem daudz jāmācās un jādomā, kā mēs tagad dzīvojam un kā dzīvosim nākotnē, kā mēs sakārtosim un stiprināsim savu valsti.

"Es apzinos, ka nākamā desmitgade nebūs vienkārša, mums būs daudzi izaicinājumi. Zinu, ka tikai tad, kad karš beigsies, es pa īstam varēšu iegūt miera sajūtu. Visi laimes mirkļi šobrīd ir tik īsi, pilnīgi nesalīdzināmi ar tiem laimes mirkļiem, kas bija pirms kara," secina Garklāva. [..]

"Tagad visi gaidām to lielo lietu, un es ticu, ka sagaidīsim – ukraiņi uzvarēs –, bet atceramies neaizmirst par sīkumiem, ar kuriem varam ikdienā citus iepriecināt un arī paši sevi sapurināt, pacelt. It kā ar sīkumiem."

Pilnu interviju lasi žurnāla "Ievas Stāsti" jaunākajā numurā!