Sējām striķa galā prāvu magnētu un braucām uz Gauju zvejot tās glabātos dārgumus. Kādus brīnumus izvilkām no upes dzīlēm? Lasi tālāk. Labi, pateikšu priekšā. Noveicās, ka neuzsprāgām.

Janka svieda, vaigus piepūtis. Viņam, ja kas, garāka roka, tāpēc var aizsviest tālāk nekā es. Kā iesvieda, tā sāka vilkt ārā. “Smags, zaraza,” nopūtās Janka un tik vilka ārā. “Kaut kas piekodies,” viņš vēl asprātīgi piebilda, pirms no ūdens savu snuķi izbāza neticamais. Magnētam bija “piekodies” baļķēna izmēra lādiņš.

Drīz krastā gulēja torpēda. Man nav nekādas saprašanas, kas ir torpēda, lādiņš, lode vai tanka patrona, tomēr skaidrs bija viens – šis ir no Otrā pasaules kara un var sprāgt. Viss vietā, neizšauts lādiņš. Spicai gals vietā, kapsele arī, kaut liec lielgabalā un šauj. Par laimi, lādiņš atdalījās no magnēta un palika guļam krastā. Safotografējām un tūliņ bēgām prom. “Jāzvana policijai,” zinoši teica Janka, “es te viņdien no Daugavas izvilku neizšautas patronas, pazvanīju policijai, šie savāca nevis mani, bet patronas.”

Janka zvana. Dispečers izrādās pikts, jo nesaprot, kur atrodamies. Arī netic, ka mēs esam izvilkuši lādiņu nevis siekstu. Beidzot savieno mūs ar Siguldas vietējiem kārtības sargiem, kuri tūliņ saprot, kur esam, un sola nekavējoties piebraukt. Pēc nedaudz vairāk nekā stundas viņi ir klāt un tūliņ ņemas mūs pratināt. “Ko še darāt?” stingri prasa. “Mēs žurnālisti, zvejojam, fotografējam, ziniet, vizuļus ceļam ārā, rau, izcēlām spridzekli,” Janka nervozi stāsta, kamēr es izliekos par akmeni.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X