/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Beidzot dienaskārtībā parādījusies jauna tēma, kas teju vai nevienu nav atstājusi vienaldzīgu – obligātais militārais dienests. Kas interesanti – vislielākā viedokļu šķēpu laušana notiek starp cilvēkiem, kuri jau ir pāri iesaukšanas vecuma slieksnim un uz kuriem pašiem OMD nemaz neattiecas. Vārdsakot – lai tie sīkie paklusē, tūlīt mēs visu izlemsim viņu vietā.
Lai arī par obligāto dienestu tiek runāts jau gadiem, noteikti ir vērts kārtējo reizi atgādināt – kopš šī gada 24. februāra šī tēma ir skatāma pilnīgi citā gaisotnē un kontekstā. Līdz tam mēs visi varējām filosofēt par to, ka pilnībā pietiek ar profesionālo armiju, jo civilizētā pasaulē reālu kara draudu taču nav. Tagad zinām, ka ir gan, jo kamēr Eiropa ir 21. gadsimtā, mūsu okupantu kaimiņi joprojām aizkavējušies deviņpadsmitajā-divdesmitajā.
OMD atbalstītāju pamatojuma spektrs ir ļoti plašs. Tas sākas ar argumentētu ģeopolitikas un potenciālo risku izvērtēšanu, militāro dienestu saskatot kā Latvijas drošības balstu no kura nav iespējams izvairīties. Un tad, protams, ir arī klasiskie 50+ “alfa tēviņi”. “Hue, hue, hue, puisīt – es divus gadus nodienēju padomju armijā un tas mani pataisīja par īstu veci. Tagad jau visi jaunie memļaki prot tikai dzert sojas lattes, iet uz Kaņepes kultūras centru un terapeitam stāstīt par savām jūtām, hue, hue, hueee”.