Inflācijas straujais pieaugums: globalizācijas norieta sekas (6)

“Washington Post” vēsta, ka īstermiņā cenu svārstības var ietekmēt manipulācijas ar procentu likmēm, ko īsteno centrālās bankas. Tomēr arī tas nespēj ietekmēt lielākus tektoniskos spēkus, kas diktē inflācijas tendences jau ilgākus gadus, pat desmitgades. Šos spēkus nespēj kontrolēt ne ASV Federālās rezerves, ne arī Eiropas Centrālā banka. Lai arī ir skaidrs, ka norises ekonomikā ir cikliskas, netrūkst iemeslu pašreizējām problēmām ekonomikā. Viens iemesls gan acīmredzami izceļas – globalizācija.

Saprotot globalizācijas saistību ar norisēm globālajā ekonomikā, var relatīvi viegli atrisināt pēdējo gadu ekonomiskos rēbusus un vēl jo vairāk – saprast, ar ko rēķināties nākotnē.

Labs atskaites punkts ir Kembridžas universitātē notikušās Ekonomikas Vēstures biedrības sanāksmes lekcija, ko vadīja Prinstonas universitātes vēsturnieks Herolds Džeimss. Viņš aicināja aktīvi izvērtēt “ikdienas attiecības un mijiedarbību starp globalizāciju un infāciju”.

Džeimss savā lekcijā uzsvēra, ka viņš ir viens no retajiem, kurš sasaistījis šos divus aspektus. 2005. gadā bijušais Federālo Rezervju vadītājs Alans Grīnspens sacīja, ka zemas inflācijas un samazinātas ievainojamības ēra sākās pēc “inflācijas ēras” septiņdesmitajos gados, turklāt – pozitīvu lomu spēlējusi arī globalizācija un centrālo banku vadītāju pieaugošā kompetence.

Grīnspens šogad savā uzrunā sacīja, ka starptautiskās tirdzniecības pieaugums nozīmēja, ka “daudzas ekonomikas kļuva pastiprināti pakļautas starptautiskajai konkurencei un citām niansēm. Šajā procesā zemākas cenas precēm un pakalpojumiem no ārvalstīm ievērojami varēja konkurēt ar vietējo ražotāju piedāvājumu”.

Šī hipotēze bija ekonomistu dienaskārtībā ilgāku laiku, un tas ļāva domāt, ka globalizācijai faktiski nav nekādas ietekmes uz inflāciju. Džeimss, savukārt, izcēla globalizācijas un inflācijas saistību kā īstermiņa parādību, jo vēsturē pieredzētās tendences vēsta ko citu.

Vēsturnieks norāda, ka plašās kapitāla, cilvēku un preču pārvietošanās iespējas ir tās, kas ļauj inflāciju stabilizēt. Kā piemērs tiek minēts 19. gadsimts.

1840. gados Anglija un citas valstis cīnījās pret pārtikas trūkumu. Pēc cīņas ar inflāciju un neprasmīgu pārvaldību Anglijas amatpersonas atcēla ierobežojumus un ļāva importēt lētāku pārtiku no ārvalstīm. Samazinot barjeras tirdzniecībai, palielinot starptautisko migrāciju un pieņemot zelta standartu, radās plašākas iespējas veikt starptautiskās kapitāla investīcijas.

Tā rezultātā var runāt par globalizācijas ēru, kas sākās ap 1870. gadu un noslēdzās 1914. gadā, līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu. Vēsturnieks Nīals Fērgusons šo periodu aprakstīja kā laiku ar “relatīvi brīvu tirdzniecību ierobežotiem migrācijas ierobežojumiem un teju neesošiem kapitāla plūsmas regulējumiem”.

Tieši tādēļ šajā periodā arī inflācija bija zema, un dažas tajā laikā pastāvošās valstis pieredzēja pat nelielu deflāciju. Tas bija saprotams – transporta izmaksas kritās, un arī konkurence bija pietiekama, cenām nebija iemesls kāpt, jo nebija manāmi arī kādi lieli riska faktori.

Tomēr Pirmais pasaules karš iznīcināja starptautisko kārtību, kas netika savesta kārtībā vēl ilgus gadus. Globalizācijas cikls pilnībā atjaunojās vien septiņdesmitajos gados, kad naftas cenu radītais šoks radīja inflācijas uzliesmojumu.

Džeimss skaidroja, ka “notika tas pats, kas 19. gadsimta vidū – radās spiediens pēc globalizācijas nepieciešamības, kas ievadīja ilgu zemas inflācijas periodu”.

Šoreiz globalizācijas vilni radīja starptautiska naudas kustība, ko virzīja naftu eksportējošās valstis, starptautisko finanšu tirgus izplešanās, universālu preču konteineru standarta pieņemšana, un galu galā – globālu piegāžu ķēžu izveidošana.

Astoņdesmitajos gados ilgu laiku Federālo rezervju vadītājs bija Pols Volkers, kurš visai bieži pieminēts kā inflācijas apkarotājs ar augstām procentu likmēm. Piemēram, 1970. gadā globālā tirdzniecība sastādīja 9,5% no globālā IKP, bet 1979. gadā šis rādītājs jau bija pieaudzis līdz 15%.

Astoņdesmito gadu laikā globalizācija turpinājās, tāpat kā ofšoru rašanās un citu izmaksu mazināšanas pasākumu izveide, kas ļāva mazināt cenas (tāpat arī strādājošo ietekmi). Tajā pašā laikā arī Ķīna kļuva arvien integrētāka globālajās sistēmās, un 2001. gadā Ķīna tika atalgota ar dalībvalsts statusu Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Nākamos 20 gadus inflācija tika kontrolēta. Politikas veidotāji vairāk uztraucās par deflāciju, it īpaši 2008. gada krīzes laikā. Galu galā arvien vairāk ekonomisti sāka pievērst uzmanību globalizācijas ietekmei uz inflāciju.

Vēsture rāda, ka globalizācijas ēras nav mūžīgas. Pirmā globalizācijas ēra beidzās ar sprādzienu 1914. gadā. Pašreizējais globalizācijas posms var nomirt ilgstošākā nāvē.

Skatoties atpakaļ, plaisas globalizācijas fasādē radās vēl labu laiku pirms esošā inflācijas pieauguma. Jau pēc Lielās depresijas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ekonomisti un pētnieki sāka runāt par ekonomikas lokalizāciju.

ASV bijušais prezidents Donalds Tramps sāka tirdzniecības karu ar Ķīnu un sāka apšaubīt starptautiskās kārtības pamatus. Lielbritānija 2020. gadā izstājās no Eiropas Savienības. Tas viss – tieši pirms koronavīrusa pandēmijas sākuma, kas sagrāva globālās piegāžu ķēdes, un galu galā – pašlaik vienā no lielākajām Eiropas valstīm Ukrainā plosās karš.

Šīm norisēm ir katrai savi iemesli, taču tām ir kopīgs iznākums – naglas piecdesmit gadu laikā uzmanīgi kalibrētās ekonomikas mašīnas riteņos.

Visticamāk, ka pašreizējais inflācijas vilnis vēlāk izrādīsies sākums jaunai ērai. Tomēr globalizācijas noriets, visticamāk, turpināsies. Vēsture saka – ilgstošs stabilu un zemu cenu periods droši vien tā arī paliks vēsture.