Faktomāts ⟩ Jēzus baltmaizē, siers Mēnesī un cilvēka seja uz Marsa

Lai akmeni met pirmais tas, kurš šajā bildē nesaskata baisu seju. Baisu akmens seju, ko ar cērtēm vai, nē, lāzeriem veidojuši citplanētieši. Viņi izvēlējušies veidot cilvēka seju, jo ir redzējuši to teleskopā, tūliņ nospriežot, ka tas ir visuvarenā dieva vaigs. Savukārt mēs, veroties zondes uzņemtajā attēlā, domājam: “Vei, ēģiptiešu faraons uz Marsa!”

Tā, pavisam noteikti, nodomāja astronomi, kad viņu ekrānos parādījās šis attēls. Visticamāk, jau nenodomāja gan. Astronomi tomēr ir mācīti vīri, kas baltmaizē nesaskata Jēzu un uz Marsa virsmas faraonu ne tik. Ātri vien tika noskaidrots, ka šī “seja” ir kārtējā Marsa akmens grēda, kādu šajā Sarkanās planētas reģionā ir daudz. Vien neparasti krītošās ēnas liek akmens krāvumam izskatīties pēc kāda Ēģiptes valdnieka.

Nevar jau pārmest 1976. gada ļaudīm, kas šajā attēlā, kuru NASA publicēja drīz vien pēc tā uzņemšanas, saskatīja seju un noticēja tās vaibstiem par spīti tam, ka NASA attēlu aprakstīja šādi: “Milzīgs akmens veidojums, kas atgādina cilvēka galvu. Ēnas rada ilūziju, ka tur ir acis, deguns un mute.” nevar jau pārmest ļaudīm, kas dzīvoja laikā, kad nebija interneta, nebija tik augstas izšķirtspējas fotoaparātu un cilvēki tāpat vien mēdza ticēt visādiem brīnumiem.

Kaut gan – mūsdienās ir internets, neierobežotas iespējas ātri iegūt informāciju, izcili fotoaparāti, visas iespējas attīstīt kritisko domāšanu, izglītoties, izmantot neskaitāmas tehnoloģijas, kas ļauj būt informētam par visu, tomēr viens otrs joprojām uzskata, ka Zeme ir plakana, valdībā sēž ķirzakas, bet Kariņš dzer bērnu asinis.

Nemaz nebrīnītos, ja būtu cilvēki, kas uzskata, ka NASA melo un šajā attēlā tiešām ir redzama citplanētiešu izkalta cilvēka galva. Nepavisam nebrīnītos.

Lūk, tieši tāpēc, lai kliedētu ļaužu mulsumu, NASA 1997. gadā Marsa orbītā nogādāja kosmosa kuģi “Mars Global Surveyor” (MGS) un akmens “sejas” pētīšanu nolika kā vienu no misijas galvenajiem mērķiem.

“Mēs jutām, ka nodokļu maksātājiem tas ir svarīgi, tāpēc nofotografējām “seju” tūliņ, kā tas bija iespējams,” 1997. gadā skaidroja NASA zinātnieks Džims Gārvins.

1998. gada 5. aprīlī kosmosa kuģis pirmo reizi nonāca virs Marsa reģiona, kur atradās noslēpumainā “seja”. Tūliņ tika uzņemti pietiekami labas izšķirtspējas attēli, lai tūkstošiem satrauktie interneta lietotāji, kas gaidīja parādāmies jaunās fotogrāfijas, viltos vai uzelpotu. Tā tiešām nebija seja, bet gan vienkāršs un dabisks akmens veidojums. Ne miņas no citplanētiešu darināta monumenta.

“Marss ir īpaša vieta, kas atgādina mums mājas. Reiz mēs uz turieni dosimies,” NASA mājaslapā publicētā rakstā izteicās Gārvins.

Marsa “seja” bija tik populāra tāpēc, ka cilvēks tik ļoti vēlējās ticēt tam, ka visumā nav viens. Ka dzīvība ir tepat blakus. Ka šī dzīvība ir draudzīga, tāpēc kaļ akmenī cilvēka seju. Cilvēks gribēja ticēt tam, ka šī dzīvība – ja paveicas – izrādīs bijību un pakļausies cilvēka kundzībai. Tad viss būtu labāk. Viss izdotos. Cilvēks būtu tas dievs, kādu citplanētieši kaluši klintī.