Ko nozīmē būt par daudzbērnu tēvu?

Kas ir grūtākais, esot daudzbērnu tēvam?

Manuprāt, visgrūtākais ir mācēt sadalīt laiku, ko varu veltīt bērniem. Parasti, kad pievēršos vienam, tad pārējie arī vēlās būt kompānijā, bet ne vienmēr katrs grib dalīties tēta uzmanībā. Darba dienās tie ir vakari, kad aizeju uz kāda bērna istabu un aprunājos, paspēlējam dambreti vai paklausos, kā bērns lasa grāmatu. Ja kādam jāpalīdz skolas mājas darbu pildīšanā, tad parasti vairākas stundas pavadu, skaidrojot, kopīgi darbojoties un mācot to, kas nav līdz galam apgūts. Tad sanāk, ka bērni, kam nav vajadzīga palīdzība, nesaņem tik daudz manu uzmanību. Tiem man jāatrod brīdis, kad vienkārši papļāpāt un izrunāt, kā gājis skolā.

Es mācos būt iecietīgs, jo katrs bērns ir atšķirīgs un nedrīkstu viņus salīdzināt. Vecākajai meitai Luīzei ļoti viegli padevās lasīšana, mājas darbu pildīšana. Viņa nekad nevilka garumā šos darbus, bet pārējiem bērniem lasītprasme nāca ar grūtībām, līdz ar to es atliku citus darbus saimniecībā un ļoti cītīgi, vairākus vakarus pēc kārtas, mācīju gan burtus, gan zilbes, gan pilnos vārdus.

Valteram biju izdrukājis no daudz darba lapu ar zilbēm, izgriezu tās, saliku kaudzē un teicu: “Lasīsi zilbes pa vienai, ja kādā nokļūdīsies, sāksi visu kaudzi lasīt no jauna.” Tā Valters kļuva uzmanīgs, centās un nemēģināja minēt to, kas tur ir rakstīts.

Kas ir labākais, esot daudzbērnu tēvam?

Noteikti ģimeniskā sajūta. Man vienmēr ir kāds, ar ko parunāt, darboties, spēlēties un mācīties.

Svētkos, pat, ja nenāk ciemiņi, tāpat ir piepildītības sajūta. Mēs paši esam kuplā skaitā, un ir prieks visiem pabūt kopā.

Katram bērnam ir savi draugi, savas intereses, līdz ar to ir iespēja iepazīties gan ar citām ģimenēm, gan uzzināt, kādas ir atpūtas un pulciņu iespējas. Valteram 2 gadu vecumā ļoti interesēja dinozauri. Katru dienu uzdeva vienus un tos pašus jautājumus: “Kā šo sauc, ko viņš ēd, kāpēc?” Es rādīju video ar dinozauriem un skaidroju. Ieejot bērnu rotaļlietu veikalā, Valteram interesēja tikai dinozauru figūras ar kustīgu galvu vai asti. Atceros, ka mums bija maza, ap 4-5 cm gara rotaļlieta kā dinozaura galva, kam varēja atvērt un aizvērt muti. To viņš visur nēsāja līdzi, spēlējās un gadījās, ka pastaigā ar mammu un draugiem pazaudēja netālu no mājām. Tad vakarā pēc darba gāju ar Valteru kādu stundu to meklēt un atradām zālē. Visa ģimene atviegloti nopūtās, jo tādu mantu pazaudēt ir liela bēda.

Kādi maldīgi priekšstati vai stereotipi cilvēkiem ir par daudzbērnu tēviem?

Neesmu dzirdējis maldīgus uzskatus, tikai saskāries ar jautājumiem: “Vai vēl viens bērns būs? Kad būs nākamais?”

Ko Jums ir nācies upurēt, lai pilnvērtīgi varētu audzināt bērnus?

Neesmu pieķēries sevi pie domas, ka man ir kaut kam jāatsaka bērnu dēļ. Iespējams, būtu iegādājies citu auto un noteikti būvējis mazāku māju. Protams, ir ierobežotākas iespējas izklaidei un ceļošanai. Šobrīd ar 4 bērniem nav tik viegli atrast, kur palikt pa nakti, neīrējot 2 numuriņus viesnīcā.

Es vēlētos, lai vairāk tiktu pārdomāts par ģimenes ērtībām un lai būtu pretimnākošāka attieksme. Es tomēr atpūtas laikā vēlos nakšņot vienā gultā ar sievu, nevis atsevišķos numuriņos, lai visiem būtu vieta. Varam vienu bērnu paņemt sev blakus, bet pārējie var kaut uz matračiem vai izvelkamām gultām gulēt. Tādas iespējas reti kur piedāvā. Bērniem ikdienā ir visas ērtības, bet ārpus mājām patīk arī dažādība. Kaut vai varam gulēt visi rindiņā uz matrača.

Vai bērni var traucēt jūsu ambīcijām vai karjerai?

Domāju, ka nē. Bērni labi saprot, ka ir periodi, kuros vecāki velta vairāk laika darbam un tāpēc vairāk izbauda katru kopā būšanas mirkli.

Galvenais, lai bērni nejūtas atstumti. Viņi kļūst patstāvīgāki, kad saprot, ka vecāki ir aizņemti un nevar visu izdarīt tieši tad, kad bērni to vēlas.

Valters, vienu laiku, aptuveni trīs gadu vecumā, gribēja launagā tikai mannā putru. Tad mamma teica: “Ja tu gribi šo putru, tev jāstāv pie katliņa un pašam cītīgi jāmaisa.” Kad kādas 4 dienas pēc kārtas bija maisījis, teica, ka rociņa piekususi un kādu dienu varot izlaist mannā putras ēšanu. Tā viņi pamazām iemācījās daudz vienkāršu ēdienu gatavot paši.

Luīze parasti gatavo putras, Amanda vāra makaronus un pēc tam rīvē sieru pa virsu. Valteram patīk gatavot tortilju picas, pats jau māk darboties ar cepeškrāsni. Mazākais Ēriks visos ēst gatavošanas darbos asistē, pienesot, ieberot un sagatavojot šķīvjus visai ģimenei. Viņam arī ļoti patīk cept piparkūkas – var stundu darboties ar mīklu, krāmēt pa vienai mini piparkūkai uz pannas un tad veselu dienu ēst tikai piparkūkas.

Kas bērnu audzināšanā jums šķiet vissarežģītākais?

Ieklausīties katrā bērnā, viņa sajūtās, spējās, interesēs, ļaujot viņiem pašiem būt noteicējiem par sevi, bet vienlaicīgi prast nospraust arī saprātīgas robežas.

Parasti, kad bērnus sākam vadāt uz kādām nodarbībām, vispirms ir liela sajūsma, bet pēc tam bieži sākas protests. Tad mēs daudz runājam ar bērniem, skaidrojam, mēģinām sarunāt, ka vēl kādu laiku turpināsim nodarbības, līdz būs jau kāds rezultāts un tad izsecināsim, vai patīk un turpināt vai tomēr nē.

Luīze kādus 3 gadus bērnudārzā bija apmeklējusi deju nodarbības. Pēdējā bērnudārza mācību gadā Luīze sāka protestēt, ka nevēlās tās vairs apmeklēt. Sarunājām, ka pēdējo gadu vēl lai padejo un tad varēs neturpināt. Kad maijā pienāca noslēguma koncerts, Luīze bija sajūsmā par piešķirto tautas deju tērpu un pastalām. Viņa tik ļoti izbaudīja uzstāšanos un gribēja arī skolā turpināt tautas deju nodarbības.

Kāda prasme ir nepieciešama ikvienam daudzbērnu ģimenes vecākam?

Ikdienā ļoti noder pozitīvisms un laba pacietība! Pozitīvisms, jo bērni nemāk savas emocijas noslēpt un viss nāk ārā tā, ka visai ģimenei jākoncentrējas uz viena neapmierinātību. Piemēram, ejot ikdienas pastaigā vai dodoties ar visu ģimeni izbraucienā, Amanda katru reizi protestēs. Parasti ir nez cik jautājumu par to, ko mēs tur darīsim, un secinājumi, ka būs garlaicīgi. Tad mēs pajokojamies vai vienkārši pasmaidām. Ļoti glābj iespēja sarunāt kādus draugus kompānijā, un tad parasti ir pavisam cita ieinteresētība!

Pacietība ir svarīga ne tikai tādēļ, ka esam daudz un jāgaida kamēr katrs saģērbjas un ir gatavs doties uz skolu vai kaut kur ārpus mājas, bet arī katrs bērns citā tempā attīstās, sāk patstāvīgi runāt, ēst, lasīt vai rūpīgi izdarīt vienkāršu mājas darbu.

Šķiet, ja jau vienam tas padevās pavisam agrā vecumā, kāpēc par otru vēl ir tik ilgi jārūpējas? Luīze pati ģērbās jau ap gada vecumu. Katru dienu varēja nez cik apģērbus piemērīt. Nākamais bērns Valters negribēja ģērbties neparko līdz gandrīz 3 gadu vecumam. Visi apģērbi viņam bija neērti. Kā tika mājās, tā izģērbās līdz apakšbiksēm. Kaimiņi vai draugi, kas ienāca, vienmēr brīnījās, vai bērniem nav auksti. Luīze parasti sekoja brāļa piemēram un arī pa māju staigāja tikai T- kreklā un apakšbiksēs. Bet trešais bērns, Amanda, vispār nebija pierunājama kārtīgi apģērbties. Bieži vien protestēja pret to, ko vecāki liek vilkt, un ģērbās ļoti plāni. Viņa varēja pa kluso ar opi ziemā uz veikalu aiziet pat gumijniekos, svārkos un bez zeķubiksēm.

Vai bērnu audzināšanā jums palīdz arī citi jūsu ģimenes locekļi? Cik svarīgs ir viņu atbalsts?

Ikdienā radi neiesaistās, bet lielie bērni ir pietiekami patstāvīgi - gatavo ēst gan sev, gan mazākajiem. Tā pat arī izklaidē viens otru un piepalīdz citos mazos mājas darbos. Bērni ļoti priecājas par ciemošanos laukos vai kopīgu atpūtu tikai ar krustvecākiem, ļaujot vecākiem pabūt divatā. Krustvecāki viņiem ir īpašā statusā, jo ar viņiem var izbaudīt nedalītu uzmanību, kas ir īpaši svarīgi, kad vecākiem ir ļoti daudz darbu ilgstošā periodā un pat brīvdienas paskrien darbos. Arī opis ir ļoti mīļš, jo mēs reti pērkam našķus, bet viņam vienmēr kabatā ir kāds našķis un vienmēr ļaujas aizbraukt ar bērniem uz veikalu un sapirkties to, ko kārojas.

Opim ir sava pieeja, kā pavadīt laiku ar bērniem. Pēc tam viņš gan parasti pasūdzas, ka būs jāpaņem kāda brīvdiena pēc mazbērnu ciemošanās.

Kādu padomu jūs gribētu dot citiem daudzbērnu tēviem?

Labprātīgi iesaistieties visos mājas darbos, lutiniet sievu un veltiet laiku bērniem! Sievai patīk, kad es gatavoju maltītes, jo viņa ir tā, kas ikdienā ir mājās ar bērniem, veic uzkopšanas darbus, strādā no mājām un tāpēc ļoti novērtē, ja ir mazāk laika jāpavada virtuvē. Turklāt esam sadalījuši, kurš kādus ēdienus gatavo, jo katram no mums citi ēdieni labāk padodas.

Es mēģinu ieklausīties sievā un saprast, kuri ir tie darbi, kurus viņa ļoti grib, lai paveicu es. Cenšos viņu atbalstīt, lai viņas sejā nepazūd smaids. Tas man ir pats svarīgākais!