Tulkojam pasakas! 10 populārāko pasaku psihoanalīze

“Zaķīšu pirtiņa” (Vilis Plūdonis)

“Zaķīšu pirtiņa” ir dzejolītis, kas rakstīts bērniem, un, ņemot to par pamatu, ir radīta arī multfilma. Sižetā redzam, ka zaķu tēvs vāc žagarus, kurina pirtiņu un sauc sievu un bērnus mazgāties. Zaķēni tur mazgā acis, ausis, ķepas, arī spēlējas un plunkšķinās. Te pēkšņi kaut kas notiek – atskrien suns un mazos zaķēnus izbiedē, un trača rezultātā viens no zaķēniem noklīst no bara. Mazulis saprot, ka ir apmaldījies, tomēr pēc mirkļa jau rodas risinājums – viņu atrod mātes gādīgās rokas.

Šī pasaka, protams, māca tīri praktisku lietu – mazgāties pirms gulētiešanas. Tomēr vērīgāks lasītājs pamanīs, ka tajā iekļauta arī informācija par būšanu harmonijā ar apkārtējo vidi un dabu. Būtiska nozīme ir arī pirtij kā simbolam – pirts ir svētvieta, senču spēka vieta. Savukārt aina ar suni attēlo, ka mierīgo, harmonisko ģimenes dzīvi kāds vai kaut kas mēdz iztraucēt. Te lasītājs katrs pats sev var uzdot jautājumu – kas ir tas, kas neaicināti ielaužas manā dzīvē?

Vēl šī pasaka māca drošības izjūtu – lai arī kas dzīvē notiktu, mamma vienmēr būs blakus. Tas ir vēstījums bērnam – tu neesi viens šajā pasaulē. Tu esi drošībā.

“Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (Brāļi Grimmi)

Labais vienmēr uzvar ļauno. Tradicionālā pasaku vēsts. Arī šajā pasakā mīlestība uzvar naidu. Ko tā māca? Nebūt skaudīgam un nesalīdzināt sevi ar citiem. Nebūt lepnam, būt labsirdīgam un izpalīdzīgam. Šīs pasakas jēga lielā mērā jāmeklē simbolos, jo šajā pasakā ir daudz gan krāsu, gan skaitļu, gan tēlu simbolisma.

Jāuzsver, ka šī pasaka ir par iniciāciju – par pieaugšanu, aiziešanu prom no mājām.

Šajā gadījumā Sniegbaltīte tiek atstāta mežā, kas simbolizē cilvēka bezapziņu un sevis meklējumus. Tāpat šīs pasakas tēlus var skatīt arī no cilvēka iekšējās pasaules skatupunkta – ir labā māte un ļaunā pamāte, ko var tulkot kā viena cilvēka divas daļas. Viena sniedz mīlestību un mierinājumu, bet otra simbolizē iekšējo kritiķi.

“Trīs sivēntiņi un vilks” (Brāļi Grimmi)

Šī ir pamācošā pasaka, un tajā parādās arī dažādi raksturi, kādi cilvēkiem mēdz būt. Ir vieglprātīgāki un slinkāki cilvēki, ir strādīgāki un čaklāki cilvēki ar nopietnu attieksmi pret darbu. Šajā pasakā parādīts, ka centība un cītīgs darbs vienmēr atmaksājas, savukārt nevēlēšanās domāt par nākotni un uzņemties atbildību var ievest postā. Tāpat akcentēts, ka darbu ir jāprot novest līdz galam.

Būtiski, ka tiek attēlota arī labestīga attieksme citam pret citu – ka grūtības ir iespējams pārvarēt kopā.

“Kaķīša dzirnavas” (Kārlis Skalbe)

“Kaķīša dzirnavas” ir pasaka, kurā novērojams izdzīvošanas sižets. Tā vairāk ir piemērota pusaudžiem, ne maziem bērniem. Iespējams, arī skolas vecuma bērniem. Šī pasaka mums māca, ka dzīvē var gadīties visādi. Arī to, kā nevajadzētu rīkoties, piemēram, atstumt savus radus, atstumt vecākus.

Zīmīga loma pasakā ir sāpju attēlojumam – sāpes piedzīvo gan Ķēniņš, gan pats Kaķītis, un kaut kādā mērā viņi viens otru dziedina. Šī viedā frāze: “Kāpēc vairot sāpes, labāk lai vairojas prieks!” Jāakcentē arī tas, ka pasakas galvenais varonis Kaķītis nes vēsti par labestību – neskatoties uz to, ka viņš piedzīvojis daudz pāridarījumu, viņš netur ļaunu prātu, neplāno atriebību. Viņš arvien dodas uz priekšu ar mīlestību, saglabājot cilvēcību.

Pasaka arī māca, ka labais vienmēr atgriežas – iespējams, pēc daudziem gadiem, tomēr tas atgriežas. Sāpes tiek kompensētas.

“Runcis zābakos” (Šarls Perro)

“Runcis zābakos” māca nebūt skaudīgam. Tāpat te ir liels akcents uz prāta un intelekta resursu izmantošanu – lai ko dzīvē sasniegtu, ne vienmēr ir nepieciešams spēks. Daudz ko ir iespējams sasniegt arī ar veiklību un viltību. Prāts kā instruments. Otra lielā tēma šajā pasakā ir uzticība. Runcis ir ļoti uzticīgs savam saimniekam un dara visu, lai viņam palīdzētu. Vēl šī ir pasaka, kas māca nezaudēt drosmi, ticēt saviem spēkiem un arvien neatlaidīgi iet uz mērķi. Arī drosmi atšķirties un lepoties ar savu atšķirību no citiem – ar savu individualitāti.

“Velniņi” (Rūdolfs Blaumanis)

Tas ir stāsts par diviem ziņkārīgiem palaidņiem velniņiem, kuri gribēja redzēt pasauli. Iznākot gaismā – virs zemes – viņi sadara visādas blēņas, bet vēlāk kļūst par cilvēkiem. Šajā pasakā ir jaušamas kristietības notis, līdz ar to stāsts vijas ap to, ka ticībā ir spēks, ka Dievs ir visvarens un neuzvarams spēks. Lai arī ko velniņi grib nodarīt dievticīgajam saimniekam, viņam viss galarezultātā nāk tikai par labu.

Pasaka vēsta: tas, kurš čakli strādā, ir godīgs un tic Dievam un paļaujas uz Dievu, tam nekādi ļauni spēki nevar kaitēt.

“Pasaka par Diegabiksi” (Žanis Grīva)

Stāts par bruņurupucēnu, kurš dodas pasaulē laimi meklēt un savā ceļā sastop dažādus tēlus un pārbaudījumus. Pēc būtības šeit ir aprakstīts cilvēka dzīves ceļš – cilvēks piedzimst, dzīvo, iztur grūtības, kļūst gudrāks, kļūst apzinīgāks. Būtiska loma ir arī pasakā piešķirtajai saiknei starp zemi un debesīm. Viss, kas saistīts ar zemi, mums stāsta par materiālo pasauli un tagadni. Savukārt viss, kas saistīts ar pazemes pasauli, vēsta par pagātni, senčiem un neapzināto. Un viss, kas saistīts ar gaisu, debesīm un lidojošām būtnēm, – par garīgo dzīvi, idejām, domām un nākotni. Par Kosmisko. Interesanta ir Diegabikša atziņa pasakas beigās – ka laime ir darbā un tā darīšanā.

“Sprīdītis” (Anna Brigadere)

Vēl viens sižets ar varoņa došanos pretī savas laimes meklējumiem un dzīves mācību stundu apgūšanu. “Sprīdītī” attēlotos tēlus var skatīt kā viena cilvēka iekšējās daļas. Vecmāmiņa simbolizē mātišķo un mīlošo daļu. Pamāte – iekšējo kritiķi. Lienīte – cilvēka sievišķo daļu, un šeit jāatceras, ka ikvienā cilvēkā ir gan sievišķā, gan vīrišķā daļa u.tml. Pasakā ir attēlots cilvēka iekšējais konflikts starp šīm daļām.

Arī šī ir pasaka par iniciāciju – šeit no mājām prom dodas puika un savā garīgās un fiziskās izaugsmes ceļā kļūst par vīrieti. Atšķirībā no Diegabikša Sprīdītis laimi atrod mājās.

“Pelnrušķīte” (Šarls Perro)

Pelnrušķīte ir stāsts par mīļu, sirsnīgu meiteni – par to vēsta krāsns un pelni pasakas simbolismā. Tie apzīmē arī labu sirdi. Arī šī ir pasaka par iniciāciju. Man par šo pasaku patīk teikt, ka Pelnrušķītes pamāte ir viņas izaugsmes treneris, kas māca Pelnrušķīti izdarīt darbus arvien labāk un labāk. Galvenā varone ir palikusi bez mātes, tomēr māte viņu ir atstājusi jau gana pieaugušā vecumā, atstājot ļoti labas dzīves mācības. Pelnrušķīte dzīvo saskaņā ar šīm mācībām, neskatoties uz līdzcilvēku attieksmēm, ko dzīvē saņem. Līdz ar to šis ir stāsts par to, ka pacietība un cītīgs darbs pārvar visu. Iekļauta ir arī kāda dzīves gudrība: iespēja pieņemt ētiskus lēmumus savā dzīvē tiek dota daudziem. Tomēr saglabāt drosmi un nepazaudēt šo likteņa dāvāto dāvanu, šādus lēmumus pieņemt, to gan nespēj daudzi. Tikai tiem, kuri prot strādāt ar sevi un spēj piepildīt sevi ar tādām augstākām īpašībām, tiem izdodas piepildīt savus sapņus. Balvu saņem tas, kurš ar savu rīcību to patiešām nopelna.

“Sarkangalvīte un vilks” (Brāļi Grimmi)

Arī pasaka par iniciāciju – par došanos uz mežu, savu zemapziņu, kurā jānotiek transformācijai. Vecmāmiņa ir meža otrā galā – tā gudrā, viedā sieva, kura plāno nodot Sarkangalvītei savas zināšanas. Tomēr meitene līdz viņai nenonāk, jo pa ceļam sastop Vilku. Kas ir Vilks? Tas ir tāds pieredzējis vīrietis, svešinieks, kurš kaislīgām acīm skatās uz jauno, skaisto meiteni… Vilks meiteni apvārdo un aprij…

Būtībā šī ir pasaka par seksualitāti, un agrāk tā ir stāstīta vairāk kā brīdinājuma stāsts.