Pieminekļi ir tādi paši ieroči kā tanki un lielgabali (3)

Sēžot savā bunkurā, Kremļa diktators ir pilnībā zaudējis saikni ar realitāti un nejūt, ka beidzot viņš zaudē iespēju atsākt dialogu ar civilizēto demokrātisko valstu līderiem. Putins kļūdaini domā, ka Rietumi, tāpat kā iepriekšējos gados, pateicoties savam vājumam, galu galā pieņems viņa režīma uzliktos nosacījumus, lai kopīgi nodotu Ukrainas intereses apmaiņā pret viņa bruņotās agresijas apturēšanu.

Manuprāt, Putins bija pārsteigts par Rietumu valstu solidaritāti cīņā pret Krievijas agresiju. Lielākā daļa rietumu politiķu saprata Putina režīma būtību, kas ir tāda pati kā Staļinam un Hitleram. Neviens, izņemot politiskus pašnāvniekus vai tos, kas ir tik ļoti atkarīgi no Kremļa vai no KGB-FSB lietvedībā esošām lietām, ka nevarēs atteikties no Maskavas prasībām paust atbalstu Putina terorismam, nesadarbosies ar šādu režīmu.

Latvija ir principiāls un uzticams Ukrainas partneris, kas no paša Krievijas agresijas sākuma, kas saistīts ar Krimas sagrābšanu 2014. gadā, nostājas plecu pie pleca ar Ukrainas tautu, tādējādi, manuprāt, demonstrējot patiesu eiropeiskumu, kas izpaužas demokrātijas un demokrātisko vērtību aizsardzībā ne tikai savā valstī, bet arī visā pasaulē. Tieši šādi rīkojas Latvijas politiķi, pieņemot lēmumus Ukrainas atbalstam – sniedzot ieročus. Tieši šādi rīkojas Latvijas tauta, sniedzot humāno palīdzību ukraiņiem Latvijā un Ukrainā, šādi rīkojas Ukrainas bruņoto spēku ārzemju leģiona Latvijas brīvprātīgie, kuri, riskējot ar savu dzīvību, aizsargā Ukrainu un Eiropu uz robežām, kas ģeogrāfiski atrodas tālu no Latvijas. Tāpat arī Ukrainas karavīri par savas dzīvības cenu aizsargā ne tikai Ukrainu, bet arī Eiropas vērtības. Tas ir eiropeiskums.

Vai par eiropiešiem ir iespējams uzskatīt tos ar politiku saistītos uzņēmējus, kuri pat šodien pēc visām Krievijas armijas īstenotājām zvērībām Ukrainā joprojām nekautrējas pelnīt, saņemot asiņainu naudu no Krievijas? Es neesmu pārliecināts, ka viņiem ir morālas tiesības tikt uzskatītiem par eiropiešiem. Viņi ir tāda pati orda kā krievu noziedznieki, tikai ar ES valsts pilsoņa pasi, kas automātiski nepadara viņus par eiropiešiem.

Šodienas Krievija, tāpat kā savā laikā Padomju Savienība, izmanto visus līdzekļus, lai saglabātu savu noziedzīgo režīmu, un šajā kontekstā viņi izmanto ne tikai armiju, tiesībaizsardzības iestādes, bet arī plašsaziņas līdzekļus, zinātni, kultūru, reliģiju. Viss tiek mobilizēts, lai cīnītos pret Rietumu vērtībām.

Tajā pašā laikā lielākais cinisms ir tas, ka Krievija pārdod gāzi un naftu Eiropai un ka tā Eiropā pērk Rietumu tehnoloģijas, kuras pēc tam izmanto pret pašu Eiropu.

Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ka mūsdienās ne tikai Ukrainai, Latvijai, citām Baltijas valstīm, Polijai, ASV, Lielbritānijai, Kanādai, bet arī ikvienam pasaulē ir jāapzinās, ka ar teroristisku valsti nedrīkst uzturēt nekādas darīšanas. Šis režīms ir jāizolē un jāiznīcina kā vēža audzējs, kā mēra epicentrs, ar kuru nevar vienoties, bet ko var tikai iznīcināt.

Šī procesa sākumam vajadzētu būt Krievijas agresora armijas militārajai sakāvei kaujas laukā Ukrainā, kas kopā ar sankciju iedarbību neizbēgami novedīs pie Putina diktatoriskā režīma gāšanas Krievijā. Bet tas viss ir priekšā, un nacionālā rašisma kriminālais režīms, līdzīgi kā nacisti Hitlera Vācijā, līdz pēdējam un uz liela upuru skaita rēķina centīsies saglabāt savu pastāvēšanu. Tāpēc palīdzība Ukrainai, sniedzot tai visu veidu ieročus, šodien ir pirmais un viens no galvenajiem nosacījumiem, lai, cik drīz vien iespējams, par Ukrainas un ES valstu kaimiņu kļūtu pilnīgi atšķirīga Krievija – demokrātiska, tiesiska, brīva no autoritārisma, korupcijas un lielvalsts šovinisma!

Visbeidzot, daži vārdi par pieminekļiem un to lomu padomju un Putina ideoloģijā.

Nesen Latvijas plašsaziņas līdzekļos tika diskutēts par pieminekļa nojaukšanu tā sauktajiem “atbrīvotājiem” Pārdaugavā. Šķiet, ka tas ir tikai Latvijas un Latvijas tautas iekšējais jautājums un citiem nav jēgas tajā iesaistīties. Tomēr situācija Ukrainā ir tik skaidri redzama, ka es vēlētos arī Latvijas lasītājiem pastāstīt, ar ko mēs saskaramies.

Pēc vienas vai otras apdzīvotas vietas sagrābšanas Ukrainā krievu okupanti primāri uzstāda pieminekļus, kuri asociējas ar PSRS laikiem vai citiem vēsturiskiem notikumiem un kurus tie izmanto Putina ideoloģijā, lai iecementētu cilvēku zemapziņā t.s. krievu pasaules sakrālo nozīmi.

Faktu, ka Krievija bija, ir un būs teroristiska organizācija, ko apstiprina tās rīcība, apliecina vēl viena situācija, kad pagaidu okupētajā Ukrainas pilsētā Melitopolē šī gada 7. jūlijā okupācijas vara uzstādīja pieminekli Pāvelam Sudoplatovam, kas ir dzimis Melitopolē.

Ir vērts uzzināt, kas ir bijusi šī persona, kuru okupācijas vara pasniedz kā savu elku. Ļoti nozīmīgi, ka Pāvels Sudoplatovs bija NKVD ģenerālis, kurš šajā noziedzīgajā organizācijā bija atbildīgs par terora aktu izdarīšanu gan PSRS, gan pasaulē, iznīcinot staļinisma diktatoriskā režīma politiskos pretiniekus. Uz Sudoplatova rokām ir simtiem tādu cilvēku asinis, kuri atrada drosmi iebilst pret noziedzīgo PSRS varu. Pats Sudoplatovs savos videostāstos dižojas, kā viņš nogalināja ukraiņu nacionālistu līderi Jevhenu Konovalecu, kā viņš piedalījās operācijā, lai iznīcinātu grieķu katoļu bīskapu Georgiju Romžu un daudzus citus. Varbūt kāds būs ieinteresēts faktā, ka šis padomju slepkava informāciju par Ukrainas patriota Konovaleca slepkavību apsprieda tieši ar PSRS galveno noziedznieku Josifu Staļinu. Lūk, šim “valsts” līmeņa teroristam Sudoplatovam mūsdienu Krievijas varas iestādes uzstādīja pieminekli Ukrainas pilsētā. Tādējādi tā identificē sevi ar tādu pašu PSRS laikmeta teroristisko režīmu, kādu vadīja Staļins...

Tas nozīmē, ka pieminekļi ir tādi paši ieroči kā tanki un lielgabali.

Šis ierocis ir vērsts uz cilvēku apziņas nomākšanu, liekot viņiem uztvert šos elkus kā ceļvedi turpmākajai rīcībai. Tādā pašā veidā Krievija darbojas arī pagaidu okupētajā Donbasa teritorijā. Viņi uzstāda pieminekļus citiem mūsdienu teroristiem – gļēvuļiem, kas līdzīgi Šarikovam no Bulgakova romāna “Suņa sirds”, tādiem kā Arsens Pavlovs ar iesauku “Motorola”, kam Ukrainas tiesībsargājošās iestādes inkriminēja ņirgāšanos, spīdzināšanu un slepkavības. Pats Pavlovs atklāti videoierakstos lepojas ar ukraiņu nogalināšanu un apliecina, ka nogalināja tāpēc, ka pats to gribēja.

Es baidos, ka Ukrainas bērni, kas dzimuši pēc 2014.gada jau Krievijas okupētajās teritorijās, dodas uz skolu, kur pirmajās nodarbībās viņiem tiek pastāstīts par tādiem “varoņiem” un “patriotiem” kā Sudoplatovs un “Motorola”. Kas notika šo bērnu galvās, ja šāda propaganda ilgs vairākus gadus?

Varam droši teikt, ka

visiem šiem padomju pieminekļiem, “atbrīvotājiem” veltītajiem memoriāliem Latvijā ir viens un tas pats mērķis — mācīt, ka totalitārās Krievijas ietekme Latvijā ir normāla un vēsturiski pamatota.

Tāpēc Ukrainas pieredzei, šodien cīnoties ar šādiem “atbrīvotājiem”, maksājot ar desmitiem tūkstošu ukraiņu asinīm, vajadzētu iedrošināt tos, kuri pat Eiropas Rīgā vai Daugavpilī kliedz saukļus “mēs varam atkārtot”, “vecvecāki cīnījās”, lai saprastu, ka viņi jau ir visai civilizētajai pasaulei naidīgas Krievijas propagandas terora un naida instruments.

Daži, inerces vadīti, uzskata, ka jebkādu pieminekļu saglabāšana it kā ir svēts pienākums, lai godinātu tos, kas atbrīvoja no nacisma. Taču ir skaidri jāsaprot, ka tā nebija atbrīvošanās no okupācijas, bet gan nacistu okupācijas aizstāšana ar padomju okupāciju. Un tas, ko pagājušajā gadsimtā padomju atbrīvotāji darīja šeit, Latvijas zemē, ļauj skaidri iztēloties to, piemēram, ko tie paši krievu “atbrīvotāji” darīja Mariupolē, Bučā, Irpiņā, Harkivā un citās Ukrainas pilsētās pēc militārā uzbrukuma sākuma Ukrainai šī gada februārī.

Izpratne par to ļaus ikvienam patstāvīgi, nevis politisko intrigu un plašsaziņas līdzekļu provokāciju meistaru Solovjova, Skabejevas vai Simonjanas ietekmē, veidot savu redzējumu un novērtēt pašreizējo realitāti.

Kopā mēs uzvarēsim!

Slava Ukrainai! Paldies Latvijai!