Elīna: jūtu, ka kopā ar Riga TechGirls padaru pasauli labāku

Piemēram, Elīna pirms diviem gadiem bija dalībniece pirmajā “Iepazīsti tehnoloģijas” programmā, bet jau nepilnu gadu vēlāk tika uzņemta Riga TechGirls vadības komandā un kļuva par šo un vēl citu Riga TechGirls veidoto mācību koordinatori.

Nekļūdīšos, ja teikšu, ka “Iepazīsti tehnoloģijas” tev ir īpašs projekts, vai ne?

Jā, ar to sākās mans ceļš uz tehnoloģiju pasauli. Kad pirms diviem gadiem dzirdēju, ka notiks pirmās “Iepazīsti tehnoloģijas”, es zibenīgi noreaģēju un pieteicos. Nebiju gan domājusi, ka kādreiz nokļūšu tam visam arī otrā pusē.

Bet tu nokļuvi, turklāt jau mācību laikā, kurās pati tikai spēri pirmos soļus pretī IT. Kā tas notika?

Pirmās “Iepazīsti tehnoloģijas” gāja uz beigām, un vienā no nodarbībām bija tēma par darba un privātās dzīves līdzsvaru. Man tas bija ļoti aktuāli. Es biju mamma diviem maziem bērniem, un man pēc pāris mēnešiem bija jāatgriežas darba tirgū. Es tam nebiju gatava. Nebiju gatava bērnus gada vai pusotra gada vecumā atstāt kādā pieskatīšanas iestādē vai bērnudārzā. Tāpat es vairs nevarēju iedomāties, ka varētu iet uz darbu ofisā no plkst. 8.00 līdz plkst. 17.00, bez emocijām darīt savu darbu. Tāpēc tā nodarbība man ārkārtīgi iespiedās prātā. Tajā uzstājās arī Diāna Butina, viena no Riga TechGirls līdzradītājām. Viņa teica, ka tehnoloģiju vidē vajag vienkārši uzrunāt cilvēkus un nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies.

Sekoji šim ieteikumam un kādu uzrunāji?

Jā, es tā arī darīju. Domāju, nu ja jau viņa tā saka, metīšu neērtības un kaunu pie malas un uzrakstīšu pašai Diānai. Uzrakstīju, ka dzīvoju Vidzemē, ka dzirdēju par iespēju iesaistīties Vidzemes TechGirls (Riga TechGirls reģionālā nodaļa – autora piezīme), ka tehnoloģijās man nav absolūti nekādas pieredzes, es ilgstoši esmu bijusi mājās ar bērniem, bet labprāt paskatītos, ko viņas tur dara, un varbūt viņām noder manas labās organizatora prasmes. Tas bija pāris sekunžu jautājums, kad jau sekoja zvans no Diānas, kura teica: nāc, iesaisties! Jāsaka, ka tā iesaistīšanās nebija tāda pastāvēšana maliņā un paskatīšanās. Man pateica, ka šis ir spēles laukums, kurā varu izpausties, iepazīstināja ar tābrīža Vidzeme TechGirls dalībniecēm un iedrošināja uztaisīt kādu vebināru par tēmu, kas pašu interesētu. Noorganizēju trīs nodarbības par kiberdrošību. Tas laikam radīja kaut kādu priekšstatu. Tā nu aprīlī, kad pēc “Iepazīsti tehnoloģijas” biju mentoru programmā, mani uzrunāja, vai es negribētu koordinēt vienu projektu Riga TechGirls ietvaros. Nokoordinēju, laikam labi, jo vēl nedaudz vēlāk nāca piedāvājums uzņemties arī “Iepazīsti tehnoloģijas” projekta vadību.

Tā taču ir varena izaugsme! Bet vai tu vēl atceries, kas bija tas, kas tevi pašu pirms diviem gadiem uzrunāja pieteikties “Iepazīsti tehnoloģijas” programmai?

Jā, es tolaik atrados ilgstošā bērnu kopšanas atvaļinājumā. Biju izsalkusi pēc kaut kā jauna, pēc zināšanām. Biju kaut ko dzirdējusi par Riga TechGirls, Sestdienā izlasīju interviju ar Annu (Anna Andersone, biedrības Riga TechGirls vadītāja – autora piezīme), un es pie sevis nodomāju: bāc, cik kolosāli! Kaut kas vienreizējs, cik žēl, ka es nevaru būt tajā vilcienā.

Vienlaikus tajā laikā – 2020. gadā – manī bija dzīvi spēcīgi stereotipi par tehnoloģiju jomu. Pirmkārt, par to, kas vispār ir tie cilvēki, kuri var strādāt šajā nozarē. Domāju: ja tu neesi studējis augstskolā informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā, ja neesi sācis strādāt un visu savu apzināto darba mūžu strādājis šajā industrijā, tad tev tajā nav vietas, tev nav nepieciešamo zināšanu un vispār nekādu iespēju. Otrkārt, bija arī dzimumu stereotipi. Pēc arodvidusskolas beigšanas es sāku praksi birojā, kur bija čalis, kurš nodrošināja tehnoloģisko atbalstu. Es biju biroja vadītāja, ja man kaut kas nestrādāja, gāju pie viņa pēc palīdzības. Vairākkārt teicu: nu parādi, iemāci man, es vairāk nenākšu un tev to neprasīšu, pati tikšu galā. Uz to viņš man atbildēja, ka izdarīs, ka sievietes to nemāk un ka tas nav mums. Tā es kādu laiku ar šiem stereotipiem dzīvoju. Bet, kad es ieraudzīju to rakstu, man bija sajūta, ka man gribētos būt daļai no šīs komūnas. Tas raksts vien man radīja sajūtu, ka tas ir kaut kas super. Tāpēc arī tad, kad pirms diviem gadiem sociālajos medijos nāca paziņojums par programmu “Iepazīsti tehnoloģijas”, es ilgi nedomāju. Man neinteresēja, kad tas notiks, cikos notiks un pat kas tieši notiks, es vienkārši zināju, ka es tur gribu būt.

Vai bija to vērts?

Es gāju iekšā šajās mācībās ar atvērtu prātu. Uzzināju par dažādajiem tehnoloģiju virzieniem, kā arī par cilvēkiem, rakstura īpašībām, kas noder dažādajās IT lomās. Es zināju, kas man padodas un kas man nepadodas, varēju vilkt ķeksīšus – šis man derētu un atbilstu, šis – ne, šis interesē, šis neinteresē. “Iepazīsti tehnoloģijas” deva iespēju piemērīt savam raksturam, spējām, esošai darba pieredzei dažādos IT virzienus. Ja kaut kas iepatikās, varēja uzzināt, ko darīt tālāk. Jāsaka, ka tā sajūta šajā programmā ir kā nonākušam saldumu veikalā – viss šķiet tik garšīgs, visu gribas pamēģināt.

Pieminēji iepriekšējo pieredzi. Ko tu darīji pirms tam?

Esmu beigusi Kultūras koledžu, esmu diplomēta kultūras projektu vadītāja. Savulaik esmu rīkojusi izstādes, strādājusi par fotogrāfi, bet mana karjera nekad nav gājusi tādā taisnā, lineārā progresijā. Dzīve mani visu laiku ir mētājusi. Man vienmēr ir vajadzējis pielāgoties: iestājās ekonomiskā krīze, bija jāstrādā tas darbs, kas ir, nevis tas, kas atbilstu apgūstamajam. Tā nu kādu laiku strādāju par klientu konsultanti Madara Cosmetics, iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, izprast viņus. Dzīves vietas maiņa piespieda mainīt darbu, strādāju Latvenergo, kur es biju klientu apkalpošanas speciālista asistente. Kad mainījās elektrības tirgus, biju pirmais cilvēks, kas novadīja daudzu klientu pirmās emocijas un neapmierinātību. Tā bija milzīga pieredze. Iemācījos nolasīt cilvēkus, saprast, ko viņi grib. Tā bija milzīga skola, bet man tas noder un es tam redzu lietojumu arī šobrīd.

Ko tu darīji pēc pirmajām “Iepazīsti tehnoloģijas”?

Kā daudzas dalībnieces, pēc programmas absolvēšanas nolēmu startēt uz mentoru programmu. Iesaistoties tajā, man vēl nebija īstas skaidrības par IT virzienu, kurā gribētu iet un attīstīties. Es jutu, ka mani varētu interesēt kiberdrošība, bet nebiju sapratusi, kas tieši, jo tas arī ir ļoti plašs lauks. Man bija tikai satraucoši novērojumi par sabiedrības neizglītotību digitālās drošības jautājumos, nespēju atpazīt dezinformāciju. Domāju arī par IT projektu vadības virzienu, bet beigās izvēlējos inženieru celiņu. Mans mērķis bija atrast savu virzienu.

Biju izvēlējusies par savu mentori Ievu Ilvesu viņas personības, stājas un pasaules pieredzes dēļ. Man šķita, ka viņa ir spēcīga menedžmentā, viņai ir starptautiskā pieredze un, kas būtiski, viņu arī interesē kiberdrošības jautājumi. Man šķita, ka ar Ievas palīdzību es varētu tikt kaut kādā skaidrībā ar sevi un to, ko vēlos.

Vai tiki?

Jāsaka godīgi, vēl mentoru programmas beigās es nebiju tikusi skaidrībā, kur es vēlos virzīties tālāk. Tas, ko Ieva man lūdza izdarīt, bija definēt savus mērķus un to, ko vēlos. Sarakstīju visu un starp citām lietām biju ierakstījusi, ka, neatkarīgi no tā, kur es aizvirzīšos tālāk, es vēlos palikt šajā vidē, palikt starp šiem cilvēkiem, nezaudēt saikni ar Riga TechGirls.

Tad jau sanāk, ka tevi vairāk uzrunāja Riga TechGirls organizācija, ne tik daudz vēlme pārkvalificēties un apgūt tehnoloģijas?

Riga TechGirls komūna patiešām ir forša, bet man kaut kur līdzi nāca arī spēcīga sajūta, ka ir jāatrod vieta tehnoloģiju pasaulē. Kā jau minēju, kad sāku “Iepazīsti tehnoloģijas”, man uz papēžiem mina bērna kopšanas atvaļinājuma termiņš; kad biju mentoru programmā, zināju, ka 2021. gada oktobrī beigsies bezdarbnieka pabalsts. Tāpēc biju nolēmusi, ka meklēšu iespējas strādāt no mājām. Šķita, ka jāapgūst kaut kas ļoti vērtīgs. Un programmētāja darbs man tāds šķita – var strādāt no mājām un var arī labi nopelnīt. Paralēli mentoru programmai biju izturējusi konkursu uz Accenture She Goes Tech programmu, kur mācījos JavaScript programmēšanas valodu.

Kāpēc tieši JavaScript?

Es esmu cilvēks, kas, pirms kaut ko dara, ievāc ļoti daudz informācijas. Šis nebija izņēmums. JavaScript izvēlējos, jo tobrīd tā bija viena no pieprasītākajām programmēšanas valodām. Plus man bija nedaudz saistība ar tādu māksliniecisko pusi, jo es biju studējusi Kultūras koledžā, biju strādājusi par fotogrāfi. Man interesēja un patika radīt acij tīkamus materiālus. Tāpēc arī šķita, ka JavaScript būtu piemērota.

Un kā tev veicās šajās mācībās? Vai esi kļuvusi arī par JavaScript programmētāju?

Es gribu teikt, ka tā bija ļoti laba pieredze. Nebija tik viegli. Es pabeidzu pirmo līmeni, bija reizes, kad es pie ekrāna raudāju, jo negāja tik raiti, kā gribētos. Bet es esmu cilvēks, kas nekad nepadodas. Mums bija lielisks pasniedzējs, manas angļu valodas prasmes uzlabojās, es pat biju gatava iet tālāk uz nākamo līmeni, bet vienā no pēdējām nodarbībām sēdēju un pie sevis domāju: ok, man tagad nesanāk, bet, ja turpināšu, es to varētu iemācīties. Domāju, ka noteikti arī ar šo es varētu darīt lielus darbus, veidot cilvēkiem nozīmīgus, vizuāli baudāmus projektus, bet man bija svarīgi sajust to misijas sajūtu. Jutu, ka man iekšā ir tāda jauda, ka es varu darīt vēl lielākas lietas nekā tikai taisīt mājaslapas. Bet nav arī tā, ka iegūtās prasmes programmēšanā būtu bezjēdzīgas – tās man joprojām ir noderīgas.

Tobrīd es biju jau veikusi vienu Riga TechGirls projektu. Tā racionāli domājot, sapratu, ka man padodas projektu vadība. Lai gan zināju, ka man kā perfekcionistei un ārkārtīgi atbildīgam cilvēkam projektu vadība var būt arī ļoti dedzinoša nodarbošanās, tāpēc no tās gribēju aizbēgt, tomēr nolēmu: ja nāks kāds piedāvājums arī šajā virzienā, ņemšu to pretī un tad jau laika gaitā tikšu līdz tam, kas mani interesē, – kiberdrošībai. Tiklīdz es atslābu, man nākamajā dienā nāca piedāvājums iesaistīties Riga TechGirls “Iepazīsti tehnoloģijas” programmā un kļūt par tās koordinatori.

Šobrīd jau es pavisam skaidri zinu, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģiju joma ir tā vieta, kur es varu realizēt uz 100% gan savas soft skills (caurviju prasmes un starpnozaru prasmes, kas iegūtas dzīves laikā un iepriekšējās darba vietās), gan pilnveidot savas hard skills (specifiskās IT prasmes), un viss iepriekš apgūtais un darītais tikai palīdz.

Pats no sevis gan arī nekas nenotiek, vai ne? Ir jābūt gan iniciatīvai, gan proaktivitātei. Tu esi tam lielisks piemērs.

Es patiešām esmu cilvēks, kurš negaida, ka kaut kas atrisināsies pats no sevis: ja redzu problēmu, es to risinu, es neatlieku neko uz rītdienu un naktīs labi guļu.

Tātad labs miegs ir visa atslēga!

Labs miegs ir labs veselībai. Ja ir labs miegs, labi strādā galva; ja labi strādā galva, tad var arī labāk un ātrāk iemācīties jaunas lietas.

Bet, atgriežoties pie iepriekš runātā, man šķiet, ka cilvēkam ir jābūt mērķtiecīgam, ir jābūt spējai rīkoties. Man nekad dzīvē nav bijis tā, ka gaidu, ka man kaut ko pienesīs uz zelta paplātes. Manā pasaulē ir tā: tu kaut ko gribi, tu uzstādi mērķi un rīkojies. Es zinu, cik grūti ir tikt pāri ieradumu spēkam. Tajā pašā tehnoloģiju pasaulē. Bet ir jāpārvar šie ieradumi. Lai tas notiktu veiksmīgāk, ir jāredz galarezultāts, tā pievienotā vērtība, ko tas dos. Kaut kur nesen lasīju, ka mēs mācāmies nevis tad, kad viss padodas un iet viegli, bet tieši tad, kad ejam cauri grūtībām. Tas rezultāts visu atsver. Tas attiecas arī uz jaunu lietu mācīšanos.

Kā tev šķiet, vai Latvijā cilvēkiem piemīt prasme mācīties?

Es jūtu, ka ir grūti atvadīties no ieradumiem, ir grūti izkāpt ārpus komforta zonas. Tomēr uzskatu, ka nevar ignorēt to, ka pasaule mums apkārt mainās. Kā tad galu galā ir labāk – nezināt vai kaut minimāli, bet būt digitāli prasmīgam? Man, protams, gribētos, ka mums, cilvēkiem, ir augstākas digitālās prasmes un mēs DESI indeksos nebūtu ar vienām no zemākajām digitālajām prasmēm Eiropā.

Par tiem, kuri iziet programmu “Iepazīsti tehnoloģijas”, gan es zinu, ka viņi neapstājas. Dzirkstelīte ir piešķilta – viņi paklausās arī citus kursus, aiziet uz kādiem pasākumiem, tā sniega bumba veļas un cilvēki turpina izglītoties.

Vai tu pati arī šobrīd kaut ko jaunu mācies?

Šī ir tā nozare, kurā tu nevari nemācīties, jo viss strauji attīstās un mainās. Pavasarī es apguvu kiberdrošības pamatus Banku augstskolā. Tagad primāri viss laiks tiek veltīts "Iepazīsti tehnoloģijas" programmas palaišanai un nodrošināšanai. Bet es noteikti mācīšos – ir plāni, kas saistīti gan ar akadēmisko izglītību, gan tiešsaistes kursu piedāvājumu, lai papildinātu savas esošās zināšanas projektu vadībā, bet nevar noliegt, ļaujos arī plūsmai un pārmaiņām. Sekojot tām, izvēlos arī nākamās lietas, ko apgūt. Apstāties nevar un negribu, jo zināt ir labāk nekā nezināt. Vispār uzskatu, ka jāmācās ir visu dzīvi, jāasina prāts līdz pavisam sirmam vecumam, un IT nozare tam ir ļoti piemērota.

Vai pēc visa, ko jau esi apguvusi, ko dari Riga TechGirls, uzskati sevi par daļu no IT pasaules?

Es teiktu, ka stāvu blakus. Lai darītu to, ko daru, man ir jāpārzina jomas specifika, man ir jāpārzina dažādie tehnoloģiju virzieni. Es strādāju kā projektu vadītāja, bet negribētu jaukt cilvēkiem prātu un teikt, ka esmu IT projektu vadītāja. Tur ir savas nianses. Es nestrādāju tehnoloģiju uzņēmumā, tādā izpratnē es neesmu pārkvalificējusies uz IT, tomēr nemitīgi mijiedarbojos ar tehnoloģiju vidi.

Tu vairs nerīko mākslas izstādes, bet daudziem esi kļuvusi par IT nozares kuratori, jo “Iepazīsti tehnoloģijas” taču ir kā liela IT izstāde, kurā ikviens var atrast kaut ko savai gaumei.

Jā, mēs varētu ieviest jaunu IT lomu tieši man – tehnoloģiju nozares kurators, lai arī man ir šiltīte, kuru pielikt! (Smejas.)

Bet, ja nopietni, vai jūti, ka esi savā vietā?

Riga TechGirls man ir radījusi sajūtu, ka mēs kopā darām lielas lietas. Ticu tam ķēdes efektam, ka, uzlabojot viena cilvēka dzīvi, tas parauj līdzi citus. Un man patiešām ir svarīgi un ļoti rūp, lai Latvijas iedzīvotāju digitālās prasmes celtos. Jūtu, ka darot to, ko daru, man ir dota iespēja mainīt pasauli, padarīt cilvēku dzīves labākas, padarīt Latviju labāku. Es patiešām esmu pārliecināta, ka, ceļot viena cilvēka zināšanas un prasmes, mainās ne tikai konkrētā cilvēka dzīve, bet uzlabojas arī visas valsts, visas sabiedrības labklājība.

Tā ir tā augstākā jēga, pēc kuras tiecies?

Jēga un kāds lielāks, nozīmīgāks mērķis. Tas ir tas, kas mani virza uz priekšu. Liela misijas sajūta ir tā, kas vieno daudzus Riga TechGirls. Tāpat kā iespēja izpausties, jo šajā jomā ir ne tikai daudz darāmā, bet, kas būtiski, arī iespējas darīt. Tāpēc patiess ir apgalvojums, ka ikviens, kam ir vēlme un idejas, var kļūt par daļu no Riga TechGirls. Mēs esam atvērti cilvēkiem, kuri ir gatavi darboties!

Atgriežoties pie programmas “Iepazīsti tehnoloģijas”. 9. augustā sāksies jau trešā sezona. Vai vari padalīties, kas ir tas īpašais, ko nesīs šī programma?

Turpināsim stāstīt par dažādajiem tehnoloģiju virzieniem, lauzīsim stereotipus par nozari, vienlaikus radīsim atbalstošu vidi, kurā justies droši nezināt un izzināt. Pirmajos divos gados mums mērķauditorija bija sievietes; šogad, reaģējot uz pieprasījumu, esam atvērti ikvienam, kurš ir gatavs iepazīt IT pasauli. Būs arī atsevišķas saturiskas izmaiņas. Vairāk akcentēsim ātrāk un straujāk augošās IT nozares – kiberdrošību, mākoņpakalpojumus, mākslīgo intelektu, virtuālo realitāti, būs arī vairākas praktiskākas nodarbības. Šoreiz sāksim arī ar svinīgāku atklāšanas nodarbību un mācību sākumā pastāstīsim, kā vispār mācīties, lai no programmas paņemtu maksimumu.