Kā zināms, Eiropas Savienība ir apņēmusies atteikties no Krievijas energoresursiem, atbildot uz šīs valsts agresiju Ukrainā un tur pastrādātajiem noziegumiem. Tomēr no kādiem principiem vai vērtībām joprojām nākas atkāpties, meklējot alternatīvus gāzes un naftas piegādātājus? Apskatīsim valstis, uz kuru energoresursiem cer Eiropas Savienības līderi un diplomāti.

Kamēr neesam panākuši mērķi pavisam atteikties no fosilajiem kurināmajiem un kļūt patstāvīgāki enerģētikas jomā, diemžēl esam spiesti arī izvēlēties, kādus politiskos ideālus un vērtības atlikt malā ekonomiskā labuma vārdā. Jau ilgāku laiku bijām raduši pievērt acis uz Krievijas nedraudzīgo politiku, lai pēc iespējas izdevīgāk un vieglāk saņemtu nepieciešamos energoresursus, taču šobrīd jāmeklē jauni tirdzniecības partneri vai sadarbības modeļi.

Atgādināšu, ka pagājušogad Krievijas dabasgāze sedza aptuveni 40% no ES pieprasījuma (piegādājot aptuveni 155 miljardus kubikmetru gāzes), savukārt jēlnafta no Krievijas veidoja ceturto daļu no ES importa. Lai mēs varētu turpināt apkurināt savus mājokļus un atļauties uzpildīt auto degvielu, Leienai, Makronam, Šolcam un citiem ES līderiem nākas pavadīt šo vasaru, mēģinot nodibināt vai atjaunot ciešākas attiecības arī ar valstīm, kuras citkārt tikušas nosodītas.

Komentāri (7)
CopyLinkedIn Draugiem X