Pētniece norāda, ka kopš 2015. gada migrantu krīzes, kas pēc būtības ir pilnīgi atšķirīga no pašreizējās kara bēgļu krīzes, Latvijas sabiedrība ir kļuvusi krietni atvērtāka un solidārāka. “Šī bezprecedenta solidarizēšanās un palīdzības sniegšana Ukrainas iedzīvotājiem rāda, ka esam īsti Eiropas pilsoņi - nesavtīgi, saprotoši un iekļaujoši,” norāda Vizgunova-Vikmane.
Komentējot izaicinājumus, ar ko Ukrainas iedzīvotāji saskaras Latvijā, pētniece pauž, ka tā noteikti ir aizvien pieaugošā dzīves dārdzība, kurai algas un pabalsti netiek līdzi. Aizvien valda grūtības visiem bēgļiem atrast mājokļus, un arī vairākās vietvarās līdz galam nav atrisināts bērnudārzu pieejamības jautājums.
“Runājot par tuvojošos mācību gadu, jāņem vērā, ka ukraiņu bērni līdzšinējo izglītību, protams, ir ieguvuši ukraiņu valodā, turklāt šis mācību gads aizritējis attālināti. Pozitīvi vērtējams fakts, ka šovasar aizritējušas vairākas bērnu nometnes, kurās bija iespējams zināmā mērā apgūt latviešu valodu, bet, vai tas būs bijis pietiekami, lai bērni spētu šeit veiksmīgi mācīties, salāgojot iepriekš Ukrainā iegūtās zināšanas, vienlaikus pārvarot kara raisīto trauksmi, ir liels un svarīgs jautājums,” norāda pētniece, piemetinot, ka ārkārtīgi būtisks aspekts ir bēgļu garīgās veselības stāvoklis.