Kalnēdāji mākoņi un vakariņas zem Jēzus bargā skatiena

Vakarpusē sasniedzam Arnu. Mīlīgs, bet aizdomīgi kluss ciemats. Tā vien liekas, ka esam nokļuvuši “Skubija Dū” sērijas sākumā, kur draiskulīgā jauniešu kompānija kārtējo reizi attapusies kādā spokainā, šķietami pamestā vietā, no kuras visi cilvēki izkūpējuši gaisā. Par spīti tam, ka ielās neredzam nevienu pašu dzīvu dvēseli, ciems izskatās tīrs un sakopts. Pašā centrā slejas gigantisks koks – Austrumu platāna. Informācijas plāksnē rakstīts, ka šis koks ir gadsimtiem sens, un neskaitāmas Arnas iedzīvotāju paaudzes izaugušas, vasarās veldzējoties milzīgā koka ēnā. Iespaidīgi! Ja vien šis koks spētu runāt!

Atrodam strūklaku un piepildām visas ūdens pudeles. Iepriekš plānojām Arnā iegādāties arī maizi, jo Ķelmēnu rupjmaizes krājumus diemžēl paguvām nolikvidēt jau pusdienlaikā. Laikam uz veikalu šeit varam necerēt, bet vismaz pamanām kafejnīcu ar vaļējām durvīm. Ieejam iekšā. Telpā cigarešu dūmi sablīvējušies tādā koncentrācijā, ka kož acīs. Kaut kur dūmu mutulī sirma grieķu ome sēž pie kafijas galdiņa, kūpina cigareti un pārlapo avīzi. Aiz letes garlaikojas vecs vīrs. Izskatās, ka šī iestāde ir kaut kas starp kafejnīcu un nelielu bodi. Preču klāsts aiz vecā vīra muguras gan izskatās ne pārāk daudzsološi – tomātu mērces bundžas, saulespuķu eļļa plastmasas pudelēs, čipsu pakas, šokolāde, cepumi, tualetes papīrs un citi nieki. Maizi nekur neredzam. Tā kā telefonam nav zonas (varbūt biezie dūmi bloķē sakarus?), tad nevaram pārtulkot vārdu “maize” uz grieķu valodu. Neko darīt, nopērkam cepumus. Izskatās pēc krekeriem, gan jau pie zupas un gaļas konserva derēs. Smieklīgi, ka pie čipsu stenda karājas milzīga zīme “No smoking!” (tulk. “Nesmēķēt!”), bet telpa tinas tik biezos dūmos, ka elpa sitas ciet. Drūms kakts.