Lielāko daļu savas apzinātās bērnības pavadīju laukos. Deviņdesmitajos audzējām aitas, un visas vasaras aizritēja, vācot sienu un skraidot pa pļavām, cenšoties tos stulbos lopus noturēt ganībās. Lai arī lauku idillei ir sava burvība, pārceļoties uz dzīvi Rīgā, biju diezgan priecīgs, ka šeit vairs nebūs jāgrābj siens, jāgāž mežs, lai ziemā nenosaltu, bet pļavas un dubļus aizstās asfalts vai bruģis.

Dziļi sirdī arī divdesmit gadus vēlāk neesmu kļuvis par pilnvērtīgu pilsētas švītiņu, bet drīzāk jūtos kā lauķis, kurš pagaidām dzīvo pilsētā. Viņdien, atgāzies dīvānā pie televizora un baudot visas priekšrocības, ko sniedz dzīve pilsētā, noskatījos kādu jauku ziņu sižetu – “Pilsētas pļavas pārdzīvojušas savu pirmo vasaru Rīgā”. Hmmmm, pilsētas pļavas...

Lūk, izrādās, ka Latvijas Dabas fonds pagājušajā gadā kopā ar Rīgas domi un pilsētas apkaimēm sākuši projektu, lai kopīgi veidotu ziedošas un daudzveidīgas pļavas pilsētvidē. “Projekts “Pilsētas pļavas” nodrošina iedzīvotājiem iespēju pilsētvidē iepazīt Latvijai raksturīgos savvaļas augus”. Skaisti, gluži kā tā “lauku sēta” Rīgas Nacionālajā Zooloģiskajā dārzā, kurā pilsētnieki var apskatīties, kā dzīvē izskatās aitas, kazas un vistas.

Nē, nu, protams, protams, ka tas ir ļoti foršs projekts. Bet tas nekādi nenozīmē, ka par to nevajadzētu pasmieties. Kamēr katrs sevi cienošs laucinieks cenšas savā pagalmā iekopt pēc iespējas īsāku un skaistāku mauriņu, lai tas neaizaug kā pļava, pilsētnieki liek kopā galvas un resursus, lai pilsētās iesētu pļavas. Tas ir, mazākais, ironiski.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X