Uzņēmums, kas tapis ar rūpēm par meitiņu. Saruna ar uzņēmēju Robertu Herbertu

Kā nonācāt pie apziņas, ka vēlaties sākt savu biznesu?

Kad bija jāizvēlas profesija, nolēmu studēt informācijas tehnoloģijas, bet jau no augstskolas laikiem vairāk apzinājos sevi kā uzņēmēju, nekā algotu darbinieku. Var teikt, ka jau tajā laikā iesaistījos uzņēmējdarbībā dažādos projektos un pieredze man ir diezgan plaša. Esmu darbojies gan informācijas tehnoloģiju jomā, gan valūtu un akciju tirgos.

Šobrīd ikdienā visaktīvāk es strādāju pie projekta, kas ir saistīts ar bērnu rotaļlietām. Pēc būtības tā ir kokapstrāde, veidojam produktu tieši eksportam. Galdniecība jau no bērnības ir mana sirdslieta. Atceros, ka daudz laika pavadīju garāžā, kur krusttēvs būvēja mēbeles, un tas kaut kā pa gadiem man ir gājis līdzi. Izvēloties profesiju, es sevi galdniecībā īsti neieraudzīju, taču, laikam ejot, esmu atgriezies, kā saka, pie saknēm. Tas ir ļoti liels prieks, jo redzu to, ka visas manas zināšanas IT sfērā šobrīd ir neatņemama sastāvdaļa arī kokapstrādes uzņēmējdarbībā. Es teiktu, ka tā ir arī mana veiksmes formula.

Kā radās ideja par uzņēmumu un tieši šādu produktu?

Es teiktu, ka ideja radās ļoti vienkārši. Bija tāda vajadzība! Manai meitiņai Zojai tuvojās otrā dzimšanas diena, un mēs ar sieviņu bijām ievērojuši, ka viņai ļoti patīk šiverēties pa virtuvi. Ja mūsu puiši nekad nav izrādījuši tādu īpašu interesi par to, kas tur virtuvē tiek gatavots, tad mazā meitiņa izrādīja interesi, kad viņai vēl nebija gadiņš. Tikko sāka staigāt un jau palīdzēja nest traukus vai vienmēr gribēja pankūkām mīklu maisīt un pagaršot. Mēs vispār esam gardēži, pašiem patīk dažādu kultūru receptes un dažādība. Tad mums bija doma, ka varētu uzdāvināt Zojai spēļu virtuvīti.

Mēs nekad neesam gribējuši piebāzt bērnistabu ar daudzām rotaļlietām, drīzāk vadāmies pēc principa “less ir more” jeb “mazāk ir vairāk”. Nākamais kritērijs ir, lai manta būtu funkcionāla un ilgspēlējoša. Lai tas nav tā, ka mēs uzdāvinām kaut kādu plastmasas rotaļlietu un viņa jau dzimšanas dienas vakarā ir saplēsta.

Tas, kas bija piedāvājumā 2018. gadā, mūsu vēlmes īsti nepiepildīja. Tā radās ideja, ka mums tāda ir jāuzbūvē pašiem. Izveidoju pirmo prototipu, kas bija arī kā dzimšanas dienas dāvana. Virtuvīti mēs nosaucām par Zoju, manas meitiņas vārdā.

Tajā laikā mana sieviņa aktīvi darbojās sociālajos tīklos kā satura veidotāja, un viņa vienkārši nopublicēja šo bildi. Tad tīri tā intereses pēc, mēs domājām paskatīties, kāda būs atsaucība. 2018. gadā jau bija vairāki desmiti pasūtījumu no cilvēkiem Latvijā.

Sākotnēji es pats ar savām rokām izgatavoju pirmās spēļu virtuvītes. Pats krāsoju, slīpēju, veidoju iepakojumu. Strādāju pie produktu attīstības jau sākotnēji, jo tas pirmais prototips bija tāds, tā teikt, robusts, neizjaucams, nebija iespējams viņu piegādāt kaut kur pa pastu vai ar kurjeru. Tad mūsu koncepts attīstījās tik tālu, ka cilvēki to sāka pamanīt ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Šobrīd pastāvīgi uzņēmumā pie produkta attīstības un ražošanas strādā 12 cilvēki. Eksportējam pārsvarā uz Ameriku, Dienvidkoreju, Japānu, bet pēdējā gadā ir ļoti attīstījies arī Eiropas tirgus.

Kāda bija meitiņas reakcija, kad viņa uzzināja, ka virtuvīte ir nosaukta viņas vārdā?

Ražotnē atsevišķā telpā ir saliktas dažādu krāsu virtuvītes. Kad viņa tur ieiet, pilnīgi acis iemirdzas. Pirms pāris dienām viņa bija atbraukusi ciemos, lai atkal apskatītu mūsu ražotni, kur tad nu tētis taisa tās virtuvītes. Un tad viņai atkal bija sajūsma: “Ā, šīs ir arī Zojas virtuvītes? Tās tak ir manas!”

Pirmā virtuvīte mums bija rozā krāsā, kas ir arī meitas mīļākā krāsa. To mūsu mājās ir nomainījusi virtuvīte dabīgi koka brūnā tonī, pieskaņota citām mēbelēm.

Un viņa ierauga to rozā virtuvīti un saka: “Ā, šitā ir manējā! Es gribu viņas visas vest mājās, tās taču visas ir Zojas!” Nu tā kā viņa apzināti sevi savelk kopā, ka tās ir Zojas, tātad viņas virtuvītes.

Kā ģimene iesaistās uzņēmējdarbībā? Kā jūs sadarbojaties?

Mums bija ierosinājums no Zojas puses par vienu no krāsām, man šķiet, tā pat bija zaļā, kas šobrīd ir vispopulārākā. Tad ir dažādas nianses pie paša produkta. Viņa, piemēram, gribēja plauktiņu, un tad es domāju, ka īstenībā laba ideja! Pamēģinājām, notestējām, un šobrīd tas jau ir standarts. Sieva ir ļoti daudz palīdzējusi tieši ar satura veidošanu. Viņai ir talants kompozīcijā, kas daudz palīdz gan pašu fotosesijām, gan cita veida vizuālo saturu.

Arī divi vecākie puikas dažreiz brauc palīdzēt, lai ģimenē veidotos saikne ar ražošanu. Viņi palīdz slīpēt vienkāršākās detaļas vai eļļot. Piemēram, vecākais puika ik pa laikam brauc uz ražotni un palīdz noeļļot detaļas. Un viņš ir tik priecīgs, ka var pielikt savu roku! Kad saņemam kādu no pateicības vēstulēm par produktu, tad es saku: “Rekur šī ir tā, ko tu toreiz noeļļoji. Paskaties, cik viņi priecīgi!”

Es parādu kartē, ka ziņa nāk no Ohaio štata, un viņš sajūsminās, par to, ka viņa taisītā virtuvīte ir aizceļojusi tik tālu. Tas man liekas svarīgi arī pašam bērnam viņa izaugsmē – viņš jūtas spējīgs.

Kā atrodat līdzsvaru starp darbu un laiku, ko pavadāt kopā ar ģimeni?

Tas ir ļoti liels izaicinājums. Es pats pēc dabas esmu tāda čaklā darba bite un varētu strādāt 24/7. Dažreiz tiešām ir apzināti jāpiespiež sevi nolikt biznesu malā.

Tirgus nekad neapstājas, un klientu vajadzības un produkta attīstība arī nekad neapstājas, bet noteikti ir jāatrod laiks ģimenei un atpūtai, jo bieži vien tādā veidā dzimst arī jaunas idejas.

Visam ir jābūt līdzsvarā, bet atrast to nav viegli. Es to daru, apzināti izplānojot, ko darīsim nedēļas nogalē, cenšoties līdz 17:00-18:00 būt mājās un, ienākot iekšā, apzināties, ka es esmu jau darbu pabeidzis, tagad ir laiks ģimenei. Es nolieku darbu malā, uzlieku telefonā, lai man nenāk paziņojumi par e-pastiem, zvaniem. Tādā veidā to var regulēt, un arī mana ģimene to pamana. Arī es pats jūtos mazliet efektīvāks nākamajā darba cēlienā.

Kā pavadāt laiku kopā ar ģimeni?

Mēs cenšamies daudz laika pavadīt kopā ar bērniem. Tālāk vai tuvāk, dodoties kopā dažādos izbraucienos Latvijā un ārpus tās. Kuldīgā ir dažādas takas, ejam sēņot, braucam uz jūru. Tas ir tas, kas raksturo mūsu ģimeni. Mēs neesam tādi mājās sēdētāji, kaut gan mums patīk arī galda spēles.

Mums ļoti patīk arī ceļot. Šis ir brīdis, kad viņi aug un uzsūc informāciju par pasauli. Veidojas viņu uztvere, domu lidojums, skatījums uz lietām. Cik nu vien iespējas to ļauj, cenšamies ceļot. Ar bērniem tas ir daudz grūtāk.

Teikšu, kā ir, katru ceļojumu ar bērniem – to īsti par atpūtu nevar nosaukt. Ja vēl līdzi nebrauc ome vai auklīte, tad tas ir papildu darbs, jo viss ir jānoorganizē, jārāda, jāstāsta, jāmāca. Tas nav tā vienkārši – aizbrauc uz pludmali, apgulies un tagad baudīsi sauli.

Mēs to apzināmies un cenšamies viņos investēt, dot dzīves pieredzi un parādīt pasaules dažādo kultūru, formātu, kā citi cilvēki domā un veido savu dzīvi.

Ir reizes, kad mēs ar sieviņu izraujamies kaut kur divatā uz dažām dienām. Atslēdzamies, cenšamies savstarpēji kopt attiecības un iepazīt viens otru vairāk, pārrunāt lietas atpūsties, izbaudīt laiku, ēdienu un cilvēkus.

Kas ir galvenās lietas vai vērtības, ko jūs gribētu iemācīt saviem bērniem?

Noteikti vēlētos iemācīt pamatlietas saistībā ar uzņēmējdarbību. To, kā veidojas pakalpojumu un preču pirkšana, pārdošana un kā vispār notiek darījumi pasaulē. Un to, cik svarīga ir tieši komandas veidošana, jo kopīgi var paveikt daudz vairāk, nekā ja esi viens.

Es viņiem vēlētos iemācīt, ka jābūt savam individuālajam skatījumam. Tas veido tevi kā personību. Tev nav jāseko kāda cita standartam. Mēs cenšamies arī neapslāpēt viņu bērnības dzirksteli un radošumu. Noteikti cenšamies to bērniem arī dot, lai viņi nav kaut kāda kopija, bet, lai viņi ir individuāli un viens otru spēj respektēt. Pats par sevi, protams, vērtības, kā būt čaklam un darbīgam.

Es domāju, ka to viņi paši redz, tas nav jāiemāca. Mēs varam būt tikai kā piemērs, ko viņi redzēs un to arī atdarinās. Mūsu rokās ir tas, lai tas būtu pēc iespējas labāks.