Cipule: Jūsmot par "Doždj" tikai tāpēc, ka tas ir "Doždj", nav pamata (22)

Ar Cipules atļauju pārpublicējam viņas viedokli, kas sākotnēji publicēts NMPD vadītājas "Facebook" profilā.

Esmu pēdējā laikā paudusi viedokli par krievu medija "Doždj" darbību Latvijā. Jāatzīst, ka neesmu mediju eksperte, tomēr, ņemot vērā, ka dažādu viedokļu paušana bērnu audzināšanā, vakcinācijā, politikā mums notiek ik dienu un attaino vārda brīvību, arī mans nenozīmīgais, bet, manuprāt, argumentētais viedoklis par konkrēto mediju ir pelnījis tapt noformēts, citādi tas izšķīdis dažādās diskusijās Twitter telpā, sasiets ar viedokļiem, kuri nemaz nesakrīt ar manu, un tas mani noteikti neapmierina.

Vispirms gribu pateikt, ka divu dienu laikā, diskutējot ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kas oponēja un nepiekrita manam viedoklim par "Doždj", nonācu pilnīgi pretējos diskusijas aspektos. Dienā, kad teicu, ka man ir plašākas ekspektācijas par "Doždj" darbību kara apstākļos un es sagaidītu vai vēlētos, ka viņi palīdz veidot krievu sabiedrības viedokli par Eiropas skatījumu uz karu, par pilsonisko atbildību putina režīma graušanā, par kara noziegumiem, ko neveic tikai režīms, bet Krievijas pilsoņi, kas karo un realizē prātam neaptveramas zvērības Ukrainā, nevis mēģina saglabāt krievu tautas seju, meklējot iespējas atspoguļot krievu karavīra cilvēcisko pusi vai krievu sabiedrības vienkāršo cilvēku, kas dziļi sirdī ir putina opozicionāri, ciešanas no it kā rusofobijas, ceļojumu vīzu ierobežošanas vai citu sankciju ietekmes uz viņu dzīvi, saņēmu nosodījumu. Jo kvalitatīva žurnālistika nepieļauj viedokļa veidošanu, bet patiesu faktu atspoguļošanu, plašas viedokļu analīzes, dažādu sabiedrības grupu intereses (kam no sirds piekrītu), un mēģinājumi sagaidīt ko tādu no "Doždj" nozīmē nesaprast kvalitatīvu žurnālistiku vai, kā kāds norādīja man diskusijā – es vienkārši neesmu gatava tik kvalitatīvai žurnālistikai un manas gaidas var traktēt, ka vēlos pasūtīt viedokli (tā līdzinoties totalitārajai Krievijai), kura apzināta veidošana nav pieņemama un savienojama ar kvalitatīvu žurnālistiku.

Pēc karstās diskusijas nolēmu par šo vairs neizteikties. Līdz noskatījos interviju ar Rīgas mēru. Šoreiz atļāvos teikt, ka intervijā saskatu lienošas propagandas pazīmes un viedokļa apzinātu veidošanu no žurnālistes puses, saskatot smalku manipulācijas tehniku, kas nepiedien kvalitatīvai žurnālistikai, pie kam arī centos to pamatot. Tomēr šoreiz tie paši cilvēki iebilda, ka viedokļa veidošana ir normāla žurnālistikas sastāvdaļa, viedokļa paušana no žurnālistes puses ir tikai veids, kā noformulēt jautājumu, un Staķa atbildes bija tik labas, ka uz žurnālistes darba dažām niansēm vispār nevajadzētu skatīties. Bija arī viedoklis, ka žurnālista viedokļa plaša paušana vispār ir raksturīga krievu medijiem un to var uzskatīt par stilu.

Nolēmu tomēr sniegt īsus savus apsvērumus par to, kāpēc tā īsti nav.

1. Tāds krievu žurnālistu “stils”, kurš mani samulsināja, ir veidojies, visdrīzāk, tāpēc, ka viņi jau gadiem darbojas propagandas apstākļos, un viedokļa veidošana ir vienīgais veids, kā viņi var iegūt un noturēt auditoriju. Gari, paskaidrojoši, viedokli saturoši jautājumi noteikti nav tiešā veidā pausts viedoklis, tomēr novada viedokli līdz mērķauditorijai, ko es apzīmēju kā tādu lienošu propagandu.

2. Lai noformētu žurnālistes pausto viedokli, var izdarīt ļoti vienkāršu vingrinājumu (atceros no studiju laikiem) – no intervijas izdzēst atbildes un vienlaidus samontēt jautājumus. Jo skaidrāk veidojas doma, jo labāk ir noformēts viedoklis.

3. Vēl viena būtiska nianse tiem, kas strādā ar auditorijām. Informācijas uztveri ietekmē tas, ko indivīds grib dzirdēt, un vieglāk uztver to no personas, ar kuru grib identificēties. Šo metodi labi var izmantot propagandā. Tas ir tas pats, kas atvest pie mūsu folijas cepurīšu auditorijas vienu 5G ekspertu, kuram jautājumus uzdod folijas cepurīte. Auditorija klausīsies “pareizos” jautājumus, ja vēl tie saturēs viedokli, tad nostiprinās savējo, bet vīpsnās par sniegtajām atbildēm, jo tās jau pēc būtības nesakrīt ar viņu viedokli. Šādi intervija kļūst par instrumentu manipulācijai. Tehnika ir ļoti laba medija auditorijas paplašināšanai, jo tie, kas klausās jautājumos ietverto viedokli, kam piekrīt, var izlemt sekot medijam. Loģiska ir arī mūsu auditorijas, kas koncentrējās uz Staķa atbildēm, atbalstošā reakcija intervijai, jo tās patiesi bija kopumā ļoti kvalitatīvas un faktiski, izglāba žurnālisti, lai viņu viedokļa veidošanā nevar pieķert katrs un katra. Bet apstākļi izcili - Krievijas opozīcijas medija žurnāliste Gruzijas krieviete intervē latvieti, kas turklāt vēl būs tieši tas, kurš realizēs Saeimas lēmumu un fiziski nojauks pieminekli. Bet šī ir būtiska metode arī darbā ar dzirdēt motivētu auditoriju – pareizs jautājums, pareizs virsraksts, pareizā runas persona, pareizā platforma un atbildēm ir otršķirīga nozīme.

4. Visbeidzot – medija vēlme ielīst mūsu infotelpā, pēkšņi interesējoties un iekļaujot saturā Latvijas iekšpolitikas jautājumus, vienlaikus nepazīstot mūsu auditorijas un nepārzinot būtiskus jautājumus, tomēr raisa pārdomas – kādam mērķim un kāpēc medijs mūsu auditoriju mēģina uzrunāt. Tas, kā jau esmu teikusi, nav ne labi, ne slikti, atkarībā no tā, kādā virzienā tas attīstīsies.

Propagandai nav tikai sliktie aspekti, kurus redzam Krievijā un kara laikā, tai ir arī nozīme sabiedrības masu motivēšanā un patriotisma veidošanā. Kembridžas definīcija saka, ka propaganda ir informācija vai idejas, ko izplata organizācija, grupa vai vara, lai ietekmētu cilvēku viedokļus, jo īpaši nenorādot visus faktus vai slepus uzsverot tikai vienu veidu, kā skatīt faktus. Runājot par “lienošas” propagandas pazīmēm "Doždj" sižetā, es ar to nedomāju Kremļa propagandu, bet drīzāk atsevišķas šovinistiska viedokļa pazīmes, ka Latvijai būtu jārēķinās nevis ar vairākuma valsts iedzīvotāju uzskatiem un patieso vēsturi, kas skar lēmumu par pieminekļa nojaukšanu, bet ar atsevišķu krievu iedzīvotāju jūtām par uzvaru karā, kas kļuva par sākumu Latvijas okupācijai daudzās desmitgadēs, vienlaikus norādot, ka labas valstis tā nedara. Un ar nelielu smīnu un skepsi izteikto – kā tad jūs bez mums izdzīvosiet, jo jums nav gāzes…

Nobeigumā gribu uzsvērt – nepiederu pie tiem, kas saka, ka ielaist "Doždj" Latvijā bija kļūda, ka viņi jāraida prom vai ka viņi ir putina režīma Trojas zirdziņš. Pagaidām man nav tam pamata, un tas noteikti būtu pārsteidzīgi, izdarīt tādus secinājumus. Tāpat es uzskatu, ka Eiropas un Latvijas interesēs ir stiprināt un atbalstīt Krievijas putina režīma opozīciju, tostarp atbalstot brīvo mediju darbību un saglabājot informācijas telpu krievu progresīvākajai sabiedrības daļai. Vienlaikus uzskatu, ka saglabāt modrību un zināmu sargsuņa uzvedību, analizējot un izsakot arī kritiskāku viedokli par "Doždj" darbu, ir tikai pareizi un jūsmot par "Doždj" tikai tāpēc, ka tas ir "Doždj", nav pamata.