/nginx/o/2022/01/19/14317465t1h6434.jpg)
Šonedēļ apritēja divi gadi kopš Baltkrievijas protestiem, ko izraisīja masveida falsifikācijas prezidenta vēlēšanās. Represijas, kas sekoja mītiņiem, daudziem lika pamest valsti. Daļa baltkrievu emigrēja uz Latviju. TVNET tiešsaistes žurnāls KLIK nolēma tikties ar dažiem no viņiem, lai pārrunātu, kā viņiem šeit klājas.
Marina piedzima nelielā pilsētā Baranavičos, Baltkrievijas rietumos, bet jau septiņu gadu vecumā viņas ģimene pārcēlās uz Minsku. Pēc universitātes viņa sāka strādāt par radiācijas drošības speciālisti zinātniskās pētniecības institūtā. Neskatoties uz prestižo amatu, viņas alga bija vien 300 eiro. Pēc Baltkrievijas standartiem savu dzīves līmeni viņa vērtēja kā vidēju. Lai gan vīram bija neliels uzņēmums, ģimenes ienākumu, piemēram, nepietika ikgadējam atvaļinājumam.
Tiesa, finansiālais stāvoklis ne bija galvenais iemesls, kas mudināja Marinu piedalīties 2020. gada protestos.
“Es nekad neesmu atbalstījusi šo valdību. Jau 15 gadu vecumā man bija pirmās aizturēšanas,” skaidro viņa.
Neskatoties uz ilggadējo pretestību Lukašenko režīmam, pirmo reizi par novērotāju vēlēšanās viņai izdevās kļūt tikai pirms diviem gadiem. Šim nolūkam viņa speciāli paņēma atvaļinājumu. Tomēr tas nepalīdzēja: dienu pirms balsojuma zvanīja no augstākās vadības. Viņi pieprasīja steidzami ierasties darbā svētdien — pirmo reizi 13 gadu laikā. “Man zvanīja arī kolēģi. Viņiem teica: ja es nenākšu, notiks kaut kas ļoti šausmīgs,” stāsta Marina. Beigu beigās viņa šo lūgumu ignorēja, un, protams, nekas nenotika.