Kustība par vienlīdzīgām tiesībām LGBT+ pārstāvjiem aizsākās 20. gadsimta 60. gadu beigās. Tomēr Latvijā viņi joprojām saskaras ar aizspriedumiem un diskrimināciju. Šādā situācijā atliek tikai paļauties uz tuvinieku atbalstu. Bet kā viņiem atklāties, un pats galvenais, vai viņi tevi pieņems? Ar ko saskarās mūsu līdztautieši, iznākot no skapja, tiek aplūkots otrajā no trim sērijām portāla TVNET projektā “(Ne)tolerances zona”.

Pasaulē sākumpunkts cīņai par LGBT+ tiesībām bija tā sauktie Stounvolas nemieri, stāsta žurnāliste Rita Ruduša. Runājot par Latviju, pirmie mēģinājumi tika veikti pēc PSRS sabrukuma, bet par pagrieziena punktu var uzskatīt Rīgas praidu, kas notika 2005. gadā. Negatīvā reakcija, ar ko saskārās gājiena dalībnieki, noveda pie organizācijas "Mozaīka" izveides.

Viens no tās mērķiem ir uzlabot izpratni un toleranci pret LGBT+ kopienu Latvijā. Piemēram, viņi rīkoja dažādus seminārus un izplatīja zinātniskus pētījumus par seksuālo orientāciju un līdzīgām tēmām. Lai gan zinātnieki jau salīdzinoši sen ir pierādījuši, ka par geju vai lesbieti nav iespējams kļūt, daudzi Latvijā joprojām ir pārliecināti par pretējo. Viņi arī ir pārliecināti, ka bērni, kas aug viendzimuma ģimenē, biežāk kļūst par homoseksuāļiem. Tomēr tas ir sen noraidīts mīts.

Nav pārsteidzoši, ka šādā vidē LGBT+ tiesības ir ierobežotas. “Liela daļa no vadošajām partijām aizstāv konservatīvas vai tā saucamas tradicionālās vērtības. Tāpēc Latvijas politikā nav tādas daudzveidības, pie kuras pierada Rietumeiropā,” skaidro kulturologs Deniss Hanovs. Tas arī izpaužas mēģinājumos nostiprināt Satversmē ģimenes jēdzienu kā vīrieša un sievietes savienību. Tiesa, parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par šādu grozījumu ieviešanu beidzās ar neveiksmi. No nepieciešamajiem 155 tika savākti tikai aptuveni 58 tūkstoši.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X