Zini to sajūtu, kad beigusies kāda fantastiska izrāde vai elpu aizraujošs koncerts, tu lec kājās un no sirds aplaudē? Tu smaidi, tev ir ļoti patīkami dāvāt šos aplausus pēc nupat saņemtā gandarījuma, un tev nudien gribas šo mirkli paildzināt... Un tad skatuves aizkari aizveras, uz mirkli ir klusums un atsākas ikdienas trokšņi, mantu ņemšanas čaboņa, blakussēdētāja nedaudz uzbāzīga grūstīšanās, lai tev atgādinātu, ka izeja taču ir tur... Atzīšu, man ļoti nepatīk šī sajūta. Nu ļoti, ļoti nepatīk – kad tev no mutes teju izrauj ko baudāmu un saka: “pietiek!”, “ej taču!”. Tā gandrīz vienmēr izdara cilvēciskā pasaule – bet nekad tā pret tevi nevērsīsies daba... Nekad! Daba ar tevi vienmēr dalīsies, pieklājīgi klusēs, noslēpumaini valdzinās savās dzīlēs un arī neaizsargāti atklāsies visos 360 grādos. Tieši tāpēc es turp devos - uz jauno "Nepieradinātās naktsmītnes" 4. sēriju ar nosaukumu "Dabas galerija"!
Jaunā projekta "Dabas galerija" apskatu es vēlētos iesākt ar dzejnieces Velgas Kriles dzīvajām dzejas rindiņām, kuras man pačukstēja kāds "Dabas galerijas" koks.
"Tikai plašums un ziedēšana, ak tu bezprātīgā ausī čukstēšana,
Es esmu tik dzidra kā ezers pirms trīcēšanas,
un tas mākonis manī, velti, un viņš ir nesamanāms,
ko domā saule, ko domā saule, ko domā mēness;
nolauz gabaliņu no pasaules un paliec zem mēles;
vai tava miesa tā smaržo vai augusta priekšnojauta,
saldi un rūgti, saldi un rūgti gabaliņš garšo;
kālab tu visu mācies tik ilgi, bet dzimstot mācēji raudāt..."
Jā, piedzīvojot šo visu, šīs rindiņas tev, nākamais galerijas baudītāj, pateiks daudz ko priekšā. Bet nu par visu pēc kārtas, draugs.
Jaunais projekts “Dabas galerija" ir kāda skaista vieta, kas paslēpusies gluži kā zem branga gulbja spārna, un ne velti, jo slepenās vietas krastu apskalo tieši Gulbju ezers.
Tad lūk, pie šī gleznainā ezera, kas radies no rasas lāsītēm, kuras neuzmanīgi klausījušās Laimes stāstu gulbim, piedzimis ir kāds mākslas objekts.