Vai vīrietim ir viegli pateikt vārdus “Es tevi mīlu”? Armands, vīrs un tēvs, atklāj vīriešu emocionālo pasauli

Kāpēc, jūsuprāt, ir svarīgi runāt par tēvu mentālo veselību?

Nav noslēpums, ka daudziem no mums vieglāk ir runāt par pasauli apkārt, nekā par mūsu pašu iekšējo pasauli. Ja mēs paši ar savu iniciatīvu un apkārtējo palīdzību spējam radīt vidi, kurā katrs no mums var vairāk un brīvāk atklāties, dalīties savās pārdomās un sajūtās, ieguvējs būs ikviens. Un vispirms jau noteikti ģimene – tuvākie cilvēki, sieva, bērni.

Nedomājot par garīgo veselību pašam, vīrietis savā ziņā nodara pāri arī savai ģimenei.

Vai pandēmijas laikā jums bija grūtāk būt tēva lomā? Vai nācās vairāk laika pavadīt mājās?

Mēs ar sievu centāmies, lai šis laiks nepārvērstos par vārdu “grūtāk”, bet lai varam to izmantot kā iespēju iepazīt savus bērnus tuvāk un pavadīt vairāk laika kopā. Protams, tas prasīja piepūli. Mūsu ģimenē svarīgs ir dialogs. Bieži vien būtiskākos lēmumus pieņemam kopā, jo tie rezultātā ietekmē gan mūsu pašu, gan mūsu bērnu ikdienu. Tā, kā bieži nācās strādāt vienlaicīgi, tad kopīgi centāmies nonākt līdz atbildēm par bērnu pieskatīšanu, atbalstu skolas gaitās un pulciņiem. Mums ir svarīgi, lai nedzīvojam katrs ar saviem pieņēmumiem par otra atbildību un tad jūtamies pārsteigti, ka mūsu pieņēmumi neatbilst realitātei.

Kādos brīžos jūtat, ka būt tēvam ir sarežģīti?

Kad gribas īstenot tēva lomu pilnvērtīgi līdz ar citām lomām, ko ikdienā pieņemam - darbā, sabiedrībā, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Uzskatu, ka attiecībās ar bērniem ir svarīga gan pavadītā laika kvalitāte, gan kvantitāte, tāpēc spēja veltīt laiku savai ģimenei man ir vienlīdz gan augsta prioritāte, gan prasme, kas nerimstoši jāpilnveido.

Par sadzīviskiem jautājumiem runājot, pirmajos bērna gados daudziem vecākiem aktuāls ir miega trūkums. Līdzīgi bija arī mums. Sākumā mums piedzima meitiņa un pēc tam – dvīņu puikas. Ar dvīņu puikām naktis kļuva vēl īsākas. Laikam ejot, aizvien vairāk pārliecinos, kādi tomēr sīkumi ir visas īslaicīgās un sadzīviskās grūtības uz kopējā dzīves fona! Tagad bērni jau ir paaugušies. Puikām ir pieci, bet meitai astoņi gadi.

Ja man tagad pajautā, kādi bija pirmie gadi pēc bērnu piedzimšanas, godīgi sakot, es jau gandrīz neko no tā sarežģītā neatceros.

Tagad skatos uz bildēm un domāju, cik forši mēs laiku pavadījām kopā. Mums ir videoieraksti, kuros iemūžinājām mūsu nakts piedzīvojumus kopā ar dvīņiem, jo bija jāmostas ik pēc dažām stundām, un tagad ar smaidu var paskatīties uz mūsu gurdajām emocijām. Kas mazināja grūtību sajūtu - mēs centāmies nebūvēt sapņu pilis. Apzinājāmies, ka maz gulēsim, ka paliks mazāk laika citām ikdienas lietām, hobijiem, draugiem, pieņemot to kā daļu no procesa, kurš mainīsies, bērniem kļūstot patstāvīgākiem.

Vai tagad, kad bērni ir paaugušies, rodas jauni izaicinājumi?

Tā jau saka: “Jo lielāki bērni, jo lielāki izaicinājumi.” Jo vecāki bērni kļūst, jo vairāk es sapratu, cik ļoti es viņus mīlu un cik mums maz laika kopā ir dots, jo viņi paliek patstāvīgāki. Laiks paskrien tik ātri, ka, ja man jāizvēlas, uz ko koncentrēties – uz izaicinājumiem vai uz kopīgā laika baudīšanu – tā noteikti ir baudīšana. Protams, tādēļ izaicinājumi nekur nepazūd, vienkārši tu sāc tos pieņemt vieglāk.

Mēs cenšamies bieži bērniem teikt, cik ļoti viņus mīlam. Pat ja sākotnēji man pašam tas šķita mazliet neērti (it sevišķi, sakot to saviem puikām), tad ar laiku saproti, jo vairāk sāc dalīties labajās sajūtās, jo vairāk pārliecinies, ka tajā brīdī pasniedz otram cilvēkam īpašu dāvanu.

Katru vakaru cenšamies apsēsties pie vakariņu galda un jautāt viens otram, par ko mēs esam pateicīgi šai dienai. Mums sākumā bija bažas, vai četrgadīgais, piecgadīgais bērns to sapratīs. Izradījās, ka saprot! Viņš spēj atrast tās lietas, par kurām viņš grib pateikties. Tas nav tikai par to, ka viņš ir ticis pie konfektes, bet arī par notikumiem un labām sajūtām.

Vai jums, tāpat kā citiem vīriešiem, reizēm ir grūti izpaust savas emocijas un pateikt, ka esat noguris?

Ir bijis, bet katru reizi sev atgādinu, ka tas nav tas, no kā būtu jākautrējas. Liels paldies manai sievai, kura vienmēr iedrošina būt atklātam visās sajūtās. Tas var nebūt viegli, jo katram no mums ir savi priekšstati par vīrieša lomu sabiedrībā un ģimenē. Pamainot pieņēmumus, pašiem kļūst vieglāk rīkoties. Mūsdienās šī tēma jau ir daudz brīvāka. Iespējams, pirms 20 - 30 gadiem būtu sarežģītāk par to runāt.

Kas ir jūsu “laimīgā vieta”?

Atbildi varētu sadalīt divās daļās. Pirmais ir fiziska vieta, bet otrs emocionālā pasaule. Jebkurā vietā, kurā es esmu, mēģinu justies labi, un atrašanās ilgumu vietās, kurās varētu justies savādāk, cenšos ierobežot, jo laikam ir vērtība. Šeit es nedomāju izvairīšanos no būšanas ārpus komforta zonas, vairāk, vai konkrētajā vietā varu būt saskaņā ar savām vērtībām. Patīk, ka darbā ar kolēģiem varam veidot atbalstošu un sapratnē balstītu vidi, ka mājās varam kopā gan izdejoties, gan paļauties viens uz otru izaicinājumu brīžos, ka kopā ar draugiem sarunās bagātinām sevi.

Runājot par emociju pasauli, tad atceros klasisko apgalvojumu, ka ārējos apstākļus nevaru ietekmēt, bet varu ietekmēt savu izvēli, kā uz tiem raudzīties un reaģēt. Lai arī tas vienmēr nav vienkārši, kā atgādinājums noder atbilde uz jautājumu, kas ir tava veiksmes vai panākumu definīcija. Manā gadījumā tas ir ļoti vienkārši – būt laipnam, atvērtam pret citiem, būt pateicīgam par to, kas man ir dots un meklēt iespējas, kā varu augt un attīstīties. Kad es augu pats, tad varu vēl vairāk palīdzēt citiem.

Kādas lietas jums dzīvē nes mieru?

Tādas ir vairākas, bet viena, sevišķi tuva, ir grāmatu lasīšana. Diezgan daudz šobrīd sanāk lasīt profesionālo literatūru. Bet, ja runājam par daiļliteratūru, tad no nesenākiem darbiem lika aizdomāties Matt Haig “Pusnakts bibliotēka” (Midnight Library). Tas ir stāsts par meiteni, kura nokļūst īpašā bibliotēkā un katra grāmata tajā atspoguļo, kā būtu raisījusies viņas turpmākā dzīve, ņemot vērā vienu vai citu izvēli, ko viņa būtu varējusi pieņemt sev svarīgās dzīves situācijās. Emocionāli mani uzrunā arī autora Hāleda Hoseinī (Khaled Hosseini) darbi, kas pieskaras skaudrajai realitātei Afganistānā, bet vienlaicīgi apliecina spēku, kas var pastāvēt cilvēku savstarpējās attiecībās - “Pūķa ķērājs” (The Kite Runner), “Tūkstoš sauļu mirdzums” (A Thousand Splendid Suns) un “Un kalni atbalsoja” (And the Mountains Echoed). Arī Viktora Frankla “… tomēr teikt dzīvei JĀ” (Man’s search for Meaning) ir spilgts apliecinājums cilvēka iekšējās pasaules varenībai. Mēs ar sievu ik pa laikam iegādājamies prāvāku sarakstu ar grāmatām, un, redzot tās plauktā vai Kindle lasītājā, mudinām sevi lasīt vairāk, kad rodas tāda iespēja.

Grāmatu lasīšanu varētu pieskaitīt pie viena no veidiem, kā  rūpējieties par savu mentālo veselību. Vai ir vēl kādi veidi?

Piemēram, sarunas ar tuviem cilvēkiem, pateicības rituāli pie vakariņu galda, rotaļāšanās kopā ar bērniem, sporta aktivitātes. Ņemot vērā, ka katram bērnam ģimenē ir savas vajadzības un nodarbes, tad, par sportu runājot, izvēlos to sporta veidu, kas ļauj man pietiekami daudz laika veltīt arī viņiem. Lai nav tā, ka es atdodos tikai savām interesēm un man vairs neatliek laika bērniem. Nodarbojos ar skriešanu, jo to var darīt jebkur un arī laiku var viegli pielāgot. Mājās pie griestiem pieliku stieni, lai nebūtu jāiet citur un var patrenēties, vienlaicīgi esot kopā ar bērniem. Pēdējā laikā sāku nodarboties arī ar peldēšanu.

Kā jūs bērniem mācāt izteikt savas emocijas un jūtas?

Mēģinu bērniem dot laiku un iespēju izdzīvot mirkli. Šķiet, ka viņiem laika ritējums ir rāmāks, un arī mums, pieaugušajiem, nenāktu par ļaunu biežāk tajā atgriezties. Ja mūsu viedokļi nesakrīt un bērns ir kaprīzs vai sadusmojies, tad uzreiz necenšos panākt savu tikai tāpēc, lai viņš ātrāk nomierinātos un es varētu paspēt īstenot savus plānus. Ļauju viņam izdzīvot pārdzīvojumu un sarunu veidoju tad, kad tas ir beidzies un viņš ir spējīgs manī klausīties. Svarīgi ir arī nenosodīt un neteikt neko kritizējošu par bērnu kā par personību. Vienīgais, par ko mēs cenšamies runāt gan labā, gan arī pilnveidojošā nozīmē, ir viņu uzvedība. Stāstām par to, ar ko lepojamies viņu uzvedībā, un izrādām pateicību par viņu centību. Tāpat mēs izrunājam to, kas mūs kā vecākus sarūgtina, skaidrojot, kā bērnu emocijas un rīcība ietekmē arī mūs.

Vecākiem arī nav jābaidās viens otram izrādīt emocijas, mīļumu. Ja ir kāda diskusija, nekautrēties no tā, ka viedokļi var atšķirties, bet mācīties nonākt līdz kopsaucējam. Laika gaitā to no vecākiem iemācās arī bērni.