Darba devējs kā "Lielais brālis" jeb kā nodrošināt strādājošo attālinātu uzraudzību

“The New York Times” vēsta, ka uzņēmumi kļūst lielāki, un tas nozīmē, ka lielākas kompānijas vadītājam ir lielākas manevra iespējas, nosakot darbinieku algas, kā arī preču un pakalpojumu cenas. Arī arodbiedrību loma mūsdienās kļūst arvien mazāka, kas nozīmē – strādājošajiem ir grūtāk runāt par algas pielikumu.

Šīs tendences ir redzamas arī makroekonomiskajos datos. Kopš septiņdesmito gadu vidus Rietumvalstīs kompāniju peļņa ir faktiski dubultojusies, kamēr strādājošo atalgojums ir kāpis vien nedaudz. Piemēram, ASV uzņēmumu akciju vērtība un darbinieku alga relatīvi vienlīdzīgā tempā kāpa dažas desmitgades pēc Otrā pasaules kara beigām, taču šodienas pasaulē šāda tendence vairs nav aktuāla.

“The New York Times” ir publicējis pētījumu, kurā skaidrots, kā uzņēmumu vadītāji izmanto savas pilnvaras attiecībā pret strādājošajiem. Žurnālistes Džodija Kantora un Arja Sundarama veikušas vairākus mēnešus ilgu pētījumu, kurā noskaidrots, ka atsevišķas kompānijas izmanto tehnoloģijās bāzētu darbinieku uzraudzības sistēmu, kas faktiski kalpo kā “Lielais brālis” – fiksējot teju katru darbinieka peles klikšķi.

“Sliktāk apmaksātās darba vietās strādājošo uzraudzība ir visuresoša. Tas neattiecas tikai uz “Amazon”, kur tiek fiksēta katra strādājošā rīcība ar sekundes precizitāti, bet arī uz lielveikalu darbiniekiem, UPS autovadītājiem un miljoniem citu strādājošo,” norāda pētījuma autores.

Digitālās produktivitātes monitorings kļūst izplatīts ne tikai pakalpojumu, bet arī biroju darbā, kā veikšanai ir nepieciešams zināms akadēmiskais grāds. Daudzi strādājošie – vai nu strādājot attālināti, vai klātienē, var kļūt par izsekošanas galveno mērķi. Darba devēji var ievākt informāciju par to, cik aktīvi strādājošais velta sevi darbam, kā arī kādas blakuslietas darbinieks veic paralēli darba pienākumiem.

Piemēram, “UnitedHealth Group” darbinieki var zaudēt algas pielikumu vai bonusus, ja sistēma fiksē zemu datora tastatūras izmantošanas aktivitāti. Tāpat šajā uzņēmumā datoru monitoriem ir pievienotas iekārtas, kas fiksē neaktivitātes laiku darba laikā, kas vadītājiem ļauj salīdzināt to, kurš darbinieks darba laikā bijis mazāk aktīvs.

Tāpat atsevišķos uzņēmumos darba devējs ļauj strādājošajam darboties attālināti tikai ar nosacījumu, ja strādājošais piekrīt, ka viņa rīcība visu darba laiku tiek aktīvi uzraudzīta.

Darbs no mājām

Šī tendence aizsākās vēl pirms pandēmijas, taču pēdējo divu gadu laikā daudzi biroju darbinieki sāka darboties attālināti, līdz ar to nepieciešamība pēc novērošanas kļuva aktuālāka.

“Ja mēs nākotnē atsakāmies no darbinieku atgriešanas birojā, tad mums ir aktīvi jādomā par to, kā saglabāt augstu produktivitāti,” norāda uzraudzības sistēmu uzstādītājs Pols Vartenbergs.

Uzraudzība tiek izmantota arī profesijās, kas prasa klātienes darbu. Tā, piemēram, žurnālistes stāsta par kādas slimnīcas kapelānu sašutumu, jo viņi savā darbā saņem “produktivitātes punktus”, kas tiek piešķirti pēc sistēmas – jo vairāk apciemoti smagi slimi pacienti, jo vairāk punktu iespējams nopelnīt.

“Tas izklausīsies briesmīgi, bet mums ik pa laikam nākas veikt tādus kā garīgās apkopes braucienus tikai tāpēc, lai savāktu vairāk punktu. Ja, piemēram, pacients guļ, es varu vienkārši parunāt ar medmāsu un pajautāt, vai ir kādas problēmas, un arī tāda veida vizīte skaitās apmeklējums, par ko es varu saņemt savus punktus,” stāsta kapelāns.

Mēģinājumi iegūt pašu labāko no darbiniekiem nav nekas jauns. Dažāda veida atskaites formas arī ir ārkārtīgi nepieciešamas, lai uzņēmums varētu veiksmīgi darboties. Tomēr visam ir savas robežas – kā norāda žurnālistes, kas veikušas pētījumu, darbinieka izsekošana katru minūti ir visai agresīva darba uzraudzības forma, kas pat vēsturiski nav bijusi pieņemama.

“Tā ir ļoti intīma kontroles forma, tāpēc arī bija nepieciešami vairāki mēneši, lai pētījums taptu. Ir strādājošie, kurus neuztrauc šāda kontrole un kuriem nav nekādu problēmu ar to.

Tomēr ir darbinieki, kurus tik skrupuloza uzraudzība neapmierina, jo pastāv bailes par to, kas notiks tad, ja būs 10 minūtes jāatiet no datora, piemēram, atpūtināt acis vai arī paskatīties, ko mājās izdarījis bērns,” skaidroja Kantora.

Dažos gadījumos uzraudzības sistēmas var negatīvi atspēlēties, un turklāt – uzraudzības sistēmās var būt daudzas neprecizitātes. Tomēr kopējās iezīmes ir skaidras – uzraudzības mehānismu ieviešana nosvērs svaru kausus par labu darba devējiem, dodot mazākas manevru iespējas strādājošajiem, kuriem būs jāseko līdzi uzņēmumā noteiktajai praksei.

Agri vai vēlu tas strādājošajiem liks atgriezties pie jautājuma par arodbiedrībām, kam jāaizstāv strādājošo intereses. Vai tas liks atdzimt arodbiedrībām? To rādīs laiks. Bet ir skaidrs, ka uzņēmumi produktivitātes celšanai ir un būs gatavi stingrāk pievērst uzmanību tam, ar ko darba laikā nodarbojas strādājošie.