Runājot par to, kā sabiedrībā tiek uztverti politiķi un kā šī uztvere atšķiras salīdzinājumā ar citām valstīm, eksperts pauž, ka politiķi tiek uzlūkoti ar zināmām aizdomām. “Latvijā šīs aizdomas pat ir pārspīlēti lielas - šķiet, ka pat valda uzskats, ka, kļūstot par politiķi, zemāk vairs nav kur krist, un darbība politikā tiek uzskatīta par tādu kā aptraipījumu cilvēka dzīvē,” skaidro Sedlenieks. “Taču ir jāsaprot, ka politiķi un politika ir kas tāds, kas sabiedrībā ir vitāli nepieciešams: mēs nevaram dzīvot bez politiķiem! Tie cilvēki, kas iet politikā, rēķinās ar sabiedrības skepsi. Tāpat nereti sabiedrībā dzirdam apgalvojumus, ka politiķu galvenā motivācija, iesaistoties politikā, ir naudas pelnīšana, taču tā nebūt nav - motivators lielākoties ir sabiedriskā darba veikšana,” tā eksperts.
Taču vienlaikus sabiedrības izpratnē par politiķiem vērojama zināma pretruna: proti, par politiķi var kļūt un parlamentā ievēlēt jebkuru, piemēram, grāmatvedi, pārdevēju vai aktieri. Kļūstot par politiķi, šis cilvēks pēkšņi iekļūst tādās kā aristokrātiskās aprindās un gūst tiesības lemt pār citiem, un daļā sabiedrības veidojas zināms noliegums, sak, vēl vakar mēs ar šo cilvēku pie ugunskura cepām desas, bet šodien viņš ir ievēlēts par deputātu, un vairs nav daļa no “mums”, taču šādai izpratnei nevajadzētu būt, skaidro sociālantropologs.
Kā vērtējams Valsts aizsardzības dienesta koncepts? (14.31-22.11)
Lūgts komentēt ieceri ieviest Valsts aizsardzības dienestu no sociālantropoloģiskā skatupunkta, Sedlenieks norāda, ka personīgi neizprot profesionālā militārā dienesta kā vienīgā valsts drošības risinājuma esamību. “Profesionālajā dienestā katrs karavīrs ir kā mazi, individuāli uzņēmumi, kuri iesaistās valsts drošības garantēšanā. Bet obligātais militārais dienests ir kā sabiedriskais labums, kurā iesaistās paši pilsoņi - vai nu militārajā vai alternatīvajā dienestā,” skaidro sociālantropologs.