"Smaga kāja izraisa nāvi!" - kas motivē cilvēkus pārsniegt ātrumu? (7)

Pērn veiktais Valsts policijas pētījums liecina, ka autovadītāji, kuri ikdienā pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus, tajā skaitā atļauto braukšanas ātrumu, neredz problēmu savā rīcībā un neuzskata, ka būtu kas jāmaina. Viņi nevēlas uzņemties atbildību par savu rīcību, bet vaino ārējus faktorus - citu braucēju vilcināšanos, laika apstākļus, sliktu ceļa segumu, infrastruktūrai neatbilstošas ceļazīmes, vāju satiksmes organizāciju u.tml. Lai veicinātu autovadītāju braukšanas kultūras uzlabošanos, vispirms ir jāsaprot, kas viņus pamudina uz pārkāpumiem.

CSDD un Valsts policijas pieredze darbā ar autobraucējiem rāda, ka gadu no gada ātruma pārsniedzēju attaisnojumi nemainās un ir klasificējami četrās galvenajās kategorijās:

• Situācijas faktori. Steiga ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veicina ātruma pārsniegšanu, taču to ietekmē arī brauciena ilgums un braukšanas vide. Daudzi autobraucēji atzīst, ka ātrumu visbiežāk pārsniedz garo braucienu un mazāk intensīvas satiksmes laikā. Citi uzsver, ka atļautais ātrums ir mazāks, nekā būtu nepieciešams, un tādēļ viņi mēdz pastāvīgi kavēt, tāpēc arī atļaujas braukt ātrāk;

• Sociālais spiediens. Daudzi autovadītāji atzīst, ka, braucot pēc noteikumiem, izjūt spiedienu no citiem satiksmes dalībniekiem. Ja tuvumā braucošie pārsniedz ātrumu, citi autovadītāji jūtas spiesti atbilstoši palielināt ātrumu, lai netraucētu satiksmei. Turklāt viņi uzskata, ka risks saņemt soda kvīti ir mazāks, ja visi kopā draudzīgi pārkāpj noteikumus un brauc ar lielāku ātrumu;

• Neuzmanība. Autovadītāji bieži pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu arī tāpēc, ka nepievērš pietiekamu uzmanību spidometram. Ja satiksmes plūsma ir viendabīga un ne pārāk blīva, šoferi zaudē koncentrēšanos un modrību, kā rezultātā mēdz pārsniegt ātrumu. Uzmanību pie stūres novērš arī mūzikas atskaņošana, viedierīču lietošana un mijiedarbība ar pasažieriem;

• Adrenalīna un varas sajūta. Daudzi hroniski ātruma pārkāpēji lielākoties ir cilvēki, kuri pārvērtē savas braukšanas iemaņas, uzskatot sevi par ārkārtīgi prasmīgiem autovadītājiem. Ātrums rada adrenalīnu, no kā ātruma pārkāpēji potenciāli ir atkarīgi, jo īpaši tad, ja viņu automašīnas tehniskās iespējas to ļauj. Turklāt atļautā ātruma pārsniegšana ne vienmēr asociējas ar bīstamību, jo daudziem ir raksturīga maldinoša pārliecība, ka “ar mani nekas slikts nenotiks”. Šī autobraucēju grupa paļaujas uz savām prasmēm un pieredzi, bet neapzinās to, ka citu autobraucēju reakcija, domu gājiens un situācijas analīze, kā arī prasmes var būt atšķirīgas.

Ar šiem secinājumiem vienisprātis ir arī Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors, psihiatrs Māris Taube: "Regulāra ātruma pārsniegšana autovadītāju vidū var būt saistīta ar dažādiem iemesliem. Tie var būt nopietni - tā saucamie personības traucējumi, ko senos laikos sauca par psihopātijām, tāpēc tautā ir tāds teiciens kā "brauc kā psihopāts".

Tādiem cilvēkiem parasti ir grūti pakļauties kādām ikdienas normām, viņi vienmēr grib būt pārāki par citiem, mēģina pierādīt sevi, ignorējot apkārtējo cilvēku vēlmes. Cita cilvēku kategorija, kas grēko ar ātruma pārsniegšanu ir tie, kuri viegli paļaujas provokācijām ceļu satiksmē.

Kad viņiem piebrauc tuvu klāt cita mašīna vai mēģina viņus apdzīt, viņi jūtas spiesti rīkoties tieši tāpat un iesaistās zināmās ielu sacensībās, jo neviens nevēlas būt atpalicējs. Protams, ir arī cilvēki, kuri pēc rakstura vienmēr visu kavē, ir ļoti lēnīgi, visu dara pēdējā brīdī. Parasti viņi ir tie, kuri haotiski pārsniedz ātrumu. Bez ļauna nodoma, bet vienkārši savas personības dēļ."

Mūsdienu sabiedrībā ātrumam tiek piedēvēta liela pozitīva vērtība. Automašīnu reklāmas akcentē tieši ātru braukšanu. Spēkrata spēja uzņemt lielu ātrumu dažu sekunžu laikā tiek pozicionēta kā viena no galvenajām automobiļa kvalitātes pazīmēm. Pie tam popkultūra, mūzikas un filmu industrija propagandē ātrumu un jaudīgas mašīnas kā dzīvesstilu.

Jau no bērnības mūsu sabiedrība saņem impulsus, ka braukšanas ātruma pārsniegšana ir norma un pat stilīga norma. Tāpēc ir vērojama diezgan augsta tolerance pret ātruma pārkāpējiem, kaut realitātei jābūt tieši pretējai.

"Ātruma pārsniegšana par 5 - 10 km/h mūsu sabiedrībā ir kļuvusi par normu tiktāl, ka, nebraucot tā, ir gandrīz neiespējami organiski iekļauties satiksmes plūsmā. Protams, ir "recidīvisti", kuri pārkāpj ātrumu stipri un regulāri, bet lielākā daļa "grēko" ar šķietami nelieliem ātruma pārkāpumiem. Taču jāatceras, ka pat 5km/h virs atļautā braukšanas ātruma var ievērojami pasliktināt iznākumu avārijas gadījumā. Jāsaprot, ka steigā iegūtais laiks, tās nieka pāris minūtes pret uzņemtajiem riskiem neatmaksājas. Drošas braukšanas pamati, ko mēs cenšamies iemācīt arī saviem studentiem, ietver pilnīgu izpratni par potenciāliem riskiem, savu braukšanas iemaņu kritisko vērtēšanu, pastiprinātu piesardzību pret ārējiem apstākļiem, kā arī cieņpilnu un atbildīgu attieksmi pret pārējiem satiksmes dalībniekiem," skaidro Drošas braukšanas skolas direktors Jānis Vanks.

Abi eksperti atzīst, ka mainīt esošo situāciju - regulāru atļautā ātruma pārkāpšanu - var tikai jaunas, citādāk domājošas autobraucēju kritiskās masas veidošanās, iemācot pareizu uzvedības modeli topošajiem autovadītājiem vēl pirms tiesību iegūšanas.

Neapšaubāmi ir nepieciešama efektīva kontroles un sodu sistēma, lai likvidētu nesodāmības sajūtu. Turklāt ir svarīgi mazināt toleranci pret "smagkājiem", pārējiem satiksmes dalībniekiem neatbalstot un nosodot šādu uzvedību.

Satiksmes drošības kampaņas "Smaga kāja izraisa nāvi! Nespied gāzi grīdā" mērķis ir izglītot autovadītājus par riskiem, samazināt smagi cietušo un bojā gājušo cilvēku skaitu ceļu satiksmē.

Kampaņu organizē CSDD sadarbībā ar Valsts policiju, apdrošināšanas sabiedrību BALTA, "Circle-K" un "CityBee Latvija". Kampaņa tiek finansēta no Ceļu satiksmes drošības padomes līdzekļiem.