:format(webp)/nginx/o/2022/05/17/14556762t1hea91.jpg)
Vakardienas pēcpusdienā Latvijas sabiedrība beidzot sasniedza katarsi, kuru bija gaidījusi jau kopš neatkarības atjaunošanas. Notiekošajam sekoja daudzi. Videostraumēm dažādos kanālos pievienojās tūkstošiem cilvēku. 1. tramvajā virzienā uz Imantu no vairākām viedierīcēm varēja saklausīt hipnotisko bītu, kuru izdalīja pieminekļa novākšanai izmantotā tehnika. Pieminekļa krišanas brīdis lielākajai daļai latviski runājošās sabiedrības bija patriotiski pacilājošs vai nesa taisnīguma sajūtu. Tikmēr daļai krieviski runājošās sabiedrības šī pieminekļa nojaukšana, iespējams, lika sajust aizvainojumu.
Filozofs Igors Gubenko norāda: «Šis piemineklis nu jau bijušajā formā tik tiešām slavina padomju okupāciju. To nevar noliegt. Taču, manuprāt, nebūtu jāaizmirst, ka Otrā pasaules kara upuru piemiņa taču nav nekas nelojāls, noziedzīgs vai tāds, ko mums Latvijas cilvēkiem vajadzētu liegt.» Viņš par svarīgu uzdevumu uzskata nodrošināt iespēju pieminēt Otrā pasaules kara upurus Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem tādā veidā, kas ir pieņemams visiem. Gubenko skaidro, ka pieminekļa nojaukšana ir gan par visas Latvijas sabiedrības pagātni, gan nākotni. Jo, lai patiesi tiktu vaļā no padomju mantojuma, Latvijā jāķeras pie Otrā pasaules kara upuru piemiņas jautājums atdalīšanas no okupācijas slavināšanas un Putina režīma atbalstīšanas.
«Ja tas netiks nodrošināts, pieminekļa rēgs turpinās mūs vajāt. Ja risinājums piemiņai tiktu rasts, tas daļēji mazinātu to brūci, ko krievvalodīgā Latvijas sabiedrības daļa ir guvusi, un palīdzētu mums ar laiku tapt par saliedētāku sabiedrību.»