Velnišķīgā blēdība: Martas Brosjē viltus dēmoni

Līdzīgi kā minētā filma, arī viņas apsēstība bija pilnīgs izdomājums.

Brosjē nāca no nelielas franču komūnas Romorantēnas, kur viņas tēvs strādāja par audēju. Pēc tam, kad Brosjē sāka izrādīt dēmonu apsēstības simptomus, viņas tēvs paziņoja, ka vainīga ir ragana, kas dzīvoja kaimiņos. Tūliņ viņam arī radās spoža ideja – meitas uzvedību izrādīt plašākai publikai.

Tā nu viņi kopā apceļoja Franciju, ar Brosjē pagalam neparasto uzvedību šokējot skatītājus. Vairāki mācītāji centās dēmonus no Brosjē izdzīt, tomēr pēc īsa atlabšanas mirkļa tie atkal pārņēma viņu savā varā un viņi varēja turpināt izrādes.

Beigu beigās viņi nonāca Parīzē, kur viņiem izdevās piesaistīt lielāku sabiedrības, tiesa, arī skeptiķu uzmanību. Karaļa Henrija IV personīgais ārsts Mišels Mareskots, izrādes šausmināts, nolēma izmeklēt Brosjē. Tieši tad Brosjē un viņas tēva viltība sāka brukt.

Mareskots nebija muļķis. Viņš sagatavoja divus krustus – “īsto krustu”, kas, kā tika uzskatīts, izgatavots no krusta koka, pie kura bija piesists Jēzus Kristus, un viltus krustu, kas bija izgatavots no parasta koka. Viltus krusts Brosjē nepatika – viņa šņāca un locījās krusta izraisītās sāpēs. Savukārt īsto krustu Mareskots bija ielicis Brosjē mutē kā rīku, kas neļauj sakost mēli. Tas Brosjē neizraisīja nekādas ciešanas vai nepatiku.

Mācītāji pēc tam centās ar Brosjē komunicēt latīņu valodā. Kā skaidrības brīžos apgalvoja pati Brosjē, dēmons, kas viņā iemiesojies, protot runāt visās pasaules valodās. Par spīti tam, latīņu valodu tas nesaprata.

Tas gan nebija gana pārliecinoši daudziem, kuri bija apmeklējuši Brosjē priekšnesumus. Viņi joprojām ticēja, ka nabaga sievieti apsēduši tumšie spēki. Tieši tāpēc tika norīkota tālāka izmeklēšana.

Kad Brosjē klātbūtnē tika skandēti reliģiska rakstura teksti, viņa locījās agonijā. Tomēr viņa nezināja, ka patiesībā tika lasīta Vergilija poēma, kurai nav nekāda sakara ar Bībeli un kristietību.

Arī svētīto ūdeni Brosjē dzēra ar baudu, domādama, ka tas ir parasts ūdens. Kad viņai pateica, ka viņa patiesībā dzērusi svētīto ūdeni, viņa krita histērijā.

Beigu beigās tika savākts pietiekams daudzums pierādījumu, lai ārsti un teologi varētu droši teikt, ka Brosjē tēlo. Par to viņa uz vairākiem mēnešiem tika ieslodzīta cietumā. Tas gan neatturēja Brosjē no savu izrāžu turpināšanas pēc iznākšanas no cietuma. Tiesa, tagad savus priekšnesumus viņa izrādīja slepeni – nelielās pilsētiņās.

Lai nu kā, nav īsti skaidrs, vai viņa apzināti tēloja apsēstību, vai arī pati bija nopietni pārliecināta, ka ir apsēsta. To mēs arī nekad vairs neuzzināsim.