Iemesls tam varētu būt fakts, ka aktuālāki kļuvuši citi jautājumi, piemēram, karš Ukrainā, kā arī apstāklis, ka partiju programmas publicētas vasarā - laikā, kad Covid-19 izplatība aprimusi. Tāpat partiju programmu vidū manāmi solījumi, kuru realizēšanai nav skaidra finansiālā seguma, piemēram, mobilās reaktīvās zalvju iekārtas “HIMARS” iegāde - viena šāda iekārta maksā aptuveni 5,6 miljonus ASV dolāru -, kā arī divreiz palielināt veselības aprūpei paredzēto finansējumu. “Dodot šādus solījumus, ir jāskaidro, no kurienes plānots ņemt finansējumu to izpildei,” secina Bikovs.
Vaicāts par pretrunīgākajiem partiju solījumiem, politologs norāda, ka vieglāk būtu nosaukt saskaņotākās partiju programmas, piemēram, tādas, kur programma ir saskaņota ar partijas ideoloģiju. Savukārt partijām, kurām šādas noteiktas ideoloģijas nav, programmas saskaņot ir grūtāk, turklāt atkal rodas jautājumi par fiskālo segumu grandiozu solījumu īstenošanai. Tāpat jāņem vērā, ka relatīvi zaļāki energorisinājumi, kā, piemēram, gāze, šobrīd nav tik viegli pieejami kā pirms gada, norāda eksperts, piemetinot, ka nav īsti skaidra koalīcijas kopējā attieksme pret kodolenerģiju.
Turpinot diskutēt par partiju solījumiem, Bikovs norāda, ka atsevišķas nelielas partijas sola palielināt valsts lomu iedzīvotāju privātajā dzīvē un jautājumos, piemēram, ieviešot Satversmē skaidru ģimenes definīciju, bet no otras puses - mazināt valsts lomu biznesā un ekonomikā. “Tas ir nekonsekventi,” norāda eksperts.