Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

Laiks "uzlaist gaisā" elektrības tirgus (22)

Elektrība. Ilustratīvs attēls
Elektrība. Ilustratīvs attēls Foto: Pixabay

Vēja turbīnu lāpstiņas kalnu grēdā pretī manam logam šodien griežas īpaši enerģiski. Pagājušās nakts vētra ir mazinājusies, taču turpina pūst spēcīgs vējš, piegādājot kilovatus elektrotīklam bez jebkādām papildu izmaksām (jeb, ekonomistu valodā runājot, robežizmaksām). Taču cilvēkiem, kuri cenšas savilkt galus šajā šausmīgajā dzīves sadārdzināšanās krīzē, par šiem kilovatiem ir jāmaksā tā, it kā tie būtu ražoti no visdārgākās sašķidrinātās dabasgāzes, kas no Teksasas nogādāta uz Grieķijas krastiem. Šim absurdam, kas sniedzas arī ārpus Grieķijas un Eiropas, ir jāpieliek punkts.

Šis absurds izriet no maldiem, ka valstis spēj simulēt konkurētspējīgu un līdz ar to efektīvu elektroenerģijas tirgu. Tā kā mūsu mājās vai uzņēmumos nonāk tikai viens elektrības kabelis, atstājot visu tirgus pārziņā, tiktu radīts ideāls monopols, – iznākums, ko neviens nevēlas. Taču valstu valdības nosprieda, ka tās spēj simulēt konkurētspējīgu tirgu, lai aizvietotu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus, kas agrāk ražoja un piegādāja elektroenerģiju. Viņi to nespēj.

Eiropas Savienības elektroenerģijas nozare ir labs piemērs tam, ko tirgus fundamentālisms nodara elektrotīkliem visā pasaulē. ES uzlika dalībvalstīm par pienākumu atdalīt elektrotīklu no elektrostacijām un tās privatizēt, lai veidotu jaunus uzņēmumus, kas savā starpā konkurētu par elektroenerģijas piegādi jaunajam uzņēmumam, kuram pieder tīkls. Savukārt šis uzņēmums iznomātu savus kabeļus citiem uzņēmumiem, kas pirktu elektroenerģiju vairumtirdzniecībā un savā starpā konkurētu par mājsaimniecību un uzņēmumu mazumtirdzniecību. Konkurence starp ražotājiem samazinātu vairumtirdzniecības cenu, savukārt konkurence starp mazumtirgotājiem nodrošinātu to, ka gala patērētāji gūst labumu no zemām cenām un augstas kvalitātes pakalpojumiem.

Svarīgākais
Uz augšu